Mūsu komanda

Inguna Balgalve

Pieaugušais bērns.

Kas ir mīlestība un kas ir laime?

Kad biju maza, man teica – izaugsi sapratīsi. Tagad, kad esmu izaugusi, man saka – ja iemācīsies uz dzīvi raudzīties ar bērna acīm, un par redzēto priecāties kā bērns, tad tu sapratīsi, kas ir mīlestība un kas - laime.

Nu esmu pieaugusi, vai esmu atradusi atbildes uz šiem jautājumiem? Jā! Atbildes nav grāmatās, nedz arī cilvēku padomos. Tas viss tikai palīdz izdarīt izvēli, kurp doties tālāk, lai atrastu to, ko meklē. Atbildes ir pašā dzīvē un cilvēkā. Jo vairāk izprotam sevi, jo vairāk likumsakarības redzam dzīvē.

Skolotājs man reiz jautāja: vai tu tici Dievam? Es atbildēju – jā. Tad turpināja jautāt: vai esi pieredzējusi, ka Dievs tev palīdzēja grūtā brīdī? Es atbildēju – jā. Vai esi redzējusi Dievu? Atbildēju – nē. Bet kā tu vari zināt, ka tas bija Dievs? Iestājās klusums. Tad Skolotājs turpināja – to nevar zināt, to var sajust tikai ar sirdi. Dievs ir visur, viņš visu redz un visu dzird, viņš gādā, lai mēs saņemam to, ko lūdzam, pat ja tas sagādās mums ne tikai prieku, bet arī ciešanas. Dieva rokas ir cilvēki tev līdzās. Tev līdzās esošie cilvēki ir Dieva mīlestība, jo kopā ar viņiem tu audz, mācies, piepildi savus sapņus, iepazīsti mīlestību un atrod laimi.

Es toreiz vairs neko neteicu un arī nejautāju. Man viss likās tik pareizi un reizē netaisnīgi - kāpēc ciešanas. Tagad - pēc vairākiem gadu desmitiem, saprotu, ka šajā sarunā ar Skolotāju bija pateikts viss, kas man jāzina, lai saņemtu atbildes uz jautājumu, kas ir mīlestība un kas ir laime.

Mums latviešiem ir skaists un jēgpilns vārds – SIRDSBALSS vai SIRDSAPZIŅA. Ceļu uz laimi var atrast, ieklausoties savas sirds balsī. Tikai nav teikts, ka tas ir viegli. Vai viegli bija iemācīties staigāt, lasīt, rakstīt....Tomēr mums ir mantojumā atstātas zināšanas, kas jau daudzus gadu tūkstošus cilvēkiem ir palīdzējušas atrast meklēto. Šīs zināšanas palīdzēja arī man rast atbildes un daudzajiem kāpēc? Dažas atbildes nav grāmatās, tās sniedz pati dzīve.

Ja gribi izprast sevi un to, kas notiek tavā dzīvē, – nāc un jautā!

 

 

 

 


Vineta Riekstiņa

Cilvēks ir unikāla pasaule, kas zaigo visās varavīksnes krāsās. Mēs katrs esam savas pasaules centrs, mums katram ir sajūta, ka viss griežas tikai ap mums. Mēs visu laiku esam attiecībās, mijiedarbojamies ar citām tikpat unikālām pasaulēm. Šīs attiecības, kas izpaužas mīlestībā, sadarbībā un cieņā, – mēs mācāmies visas dzīves garumā.

Dzīves laikā mēs pabeidzam dažādas mācību iestādes, bet galvenā mācību iestāde, ko sauc par dzīvi, mums ikvienam turpinās mūža garumā, un nav neviena, kas var pateikt priekšā, ko darīt, vai kāds, no kā norakstīt, jo vienkārši nav divu vienādu variantu.

Šad tad mums dzīvē pienāk brīži, kad liekas, ka ir pazudušas krāsas, ka viss ir kļuvis pelēks, un nav vairs spēka. Tad mums šķiet, ka tieši mums ir ticis tas grūtākais variants, ka dzīve ir netaisna. Bet, ja tā nebūtu, vai mēs sāktu mācīties un kaut ko labot, mainīt?

Arī man dzīvē ir bijušas situācijas, kad ir licies, ka tas nav izturams, ka to es nevarēšu, kā arī tie neskaitāmie kāpēc  - nu kāpēc tieši ar mani... Pēc gadiem mans skolotājs teica – nav pareizi uzdot jautājumu kāpēc, bet gan - dēļ kā, ko dzīve ar to grib tev iemācīt. Un vēl viņš teica – ja dzīve tev grib iedot dāvanu, tad bieži vien tā ir iesaiņota iekš problēmas.

Tikai to gan es nekad nebūtu iedomājusies, ka vislielākā dāvana var būt pati dzīve, ka mums ir dota iespēja dzīvot, mīlēt, samīļot, apskaut, sajust un piedzīvot... Cilvēks bieži vien to nenovērtē, kamēr nav nolikts uz ceļiem, kamēr mums kaut kas netiek atņemts, kas visu laiku bija licies pašsaprotams, licies, ka tā būs vienmēr...

Tāpēc tagad, kad man ir iedota otra iespēja, es gribu to izmantot lietderīgi. Esmu uzkrājusi dziļi personiskas zināšanas un pieredzi, ar ko vēlos dalīties.

Un vēl skolotājs teica - ja tu dzīvē palīdzēsi vai izglābsi kaut vai tikai vienu cilvēku, tad tu būsi izglābis veselu pasauli. Tas ir kļuvis par manu dzīves moto.

Jau daudzus gadus izzinu un apgūstu dažādas garīgās mācības. Līdz beidzot tu saproti, ka tie ir tikai dažādi instrumenti, kas stāsta par vienu un to pašu – par ceļu pie sevis.  Kā neatņemama manas dzīves sastāvdaļa ir kļuvušas meditācijas, jo ir nepieciešama enerģija, lai iegūtās zināšanas varētu pielietot.

Man par vistuvāko šādu instrumentu ir kļuvusi numeroloģija. Vēl savā praksē izmantoju zināšanas astroloģijā, taro un citās ezotēriskajās un akadēmiskajās mācībās.

Inta Milzere

Tāds gaišums tikai ļoti retam rudenim.

Tāds gaišums man nav bijis vēl līdz šim.

Ne ziemas bail, ne arī tumsa kaiš.

Jau pašā sajūtā ir kaut kas gaišs.

                         Imants Ziedonis

Tik skaisti un dziļi dzejnieks apcer gadalaiku, kad es pieteicu savu būšanu uz zemes.

Mums piedzimstot, dzīve ir visas durvis mums atstājusi vaļā, viss ir atvērts un pieejams. Nav svarīgi, ko par mani domā citi, bet svarīgi ir, kas ir manī. Ir svarīgi nest sevī gaismu un prieku, lai cilvēki to justu. Pasaulē nav labāka un cēlāka mērķa, kā dzīvot, paklausot savai sirdij un palīdzot ar savu dzirksti iedegt citus. 

Zinu, ka visbriesmīgākās lietas dzīvē var kļūt par izaugsmes avotu, bieži pat neapzinoties, cik filigrāni mums dzīve to liek apgūt. Ar smaidu un pilnīgu mieru varu šodien just mīlestību tās beznosacījuma formā. Ir piedzīvota diena, kad manās sajūtās sirds kā kristāla svečturis pret marmora grīdu sašķīst gabalos. Tikai šobrīd, pēc vairāk kā desmit gadu būšanas, es saprotu šīs dienas nozīmīgumu ceļā uz manu izaugsmi, kad es saprotu, ka mīlestība nav nekas tāds, ko es daru, mīlestība ir tas, kas es esmu.

 

 

 


Linda Riekstiņa


 .