Šodien aizdomājos, kā es pirmo reizi sastapos savā dzīves ceļā ar numeroloģiju, jo šīs zināšanas es ar prieku mācu arī citiem numeroloģijas kursos, kā arī izmantoju individuālajās konsultācijās. Zināt numeroloģiju man liekas īpaši vērtīgi, jo tas neprasa nekādus papildus rīkus, tikai papīru un rakstāmo, un vienīgais, kas ir jāzina – tie ir cilvēka dzimšanas dati, papildus informāciju sniedz arī vārds un uzvārds. Sastādot matricu, uzreiz ir redzams cilvēka “domu gājiens”, raksturs un īpašības. Saliekot kopā divu cilvēku matricas, uzreiz var ļoti vienkārši izprast abu savstarpējās attiecības, saprast, kur iet gludi, bet ko varētu arī pilnveidot.
Kad nonācu līdz raksta beigām, sapratu, ka visas ezotēriskās prakses un arī akadēmiskās zināšanas, ko esmu apguvusi, ir ļoti cieši caurvijušās kopā, izveidojot unikālu manu personisko instrumentu. Katram no šiem instrumentiem ir savs “zelta griezums”, caur kuru var paskatīties uz attiecīgo situāciju, lai to izprastu un veiksmīgāk atrisinātu.
Kā aizsākās mans ceļš ezotērikā? Es nevaru par sevi teikt, ka man jau bērnībā būtu piemitušas kaut kādas īpašas pārdabiskas spējas. Vienīgi, ar ko varbūt esmu īpaša, – man ir daudz atmiņu no ļoti agrīna vecuma, pat tāda, kur guļu kā zīdainis ratiņos, kur man ir aptuveni pusgads. Piemēram, atceros, cik ļoti man patika slēgt iekšā – ārā lampas slēdzi lampai pie vecāku dīvāna, tētis man meta ar pirkstu – nedrīkst, nedari, bet man tikai viena doma prātā – nu kāpēc nedrīkst – un galvā rosās plāns – kad tētis no istabas izies, tad atkal varēšu turpināt spaidīt slēdzi. Mugurā man bija zīdaiņa rāpulīši, piecelties es varēju, pieturoties pie gultas malas.
Šīs agrīnās atmiņas, kur sevi atceros kā pilnīgi adekvātu cilvēku, kaut arī tajā vecumā pat vēl nepratu runāt, kādā veidā es tad domāju – to pat nespēju noformulēt ar vārdiem. Tad es jutos tieši tāds pats cilvēks, kāds esmu šodien – tas man ir devis ciešu pārliecību, ka pret cilvēku ir jāizturas ar cieņu jebkurā vecumā, ka viņš ir pilnvērtīga personība kopš piedzimšanas brīža. Šo cieņpilno attieksmi esmu saglabājusi pret ikvienu bērnu, arī pret savējiem.
Kā daudzus gadus vēlāk uzzināju, pasaku lasīšana, kas bērnībā mani patiesi aizrāva daudzu gadu garumā, arī skolā, ir pirmā ezotēriskā literatūra, jo tajās ir ielikta gan pasaules uzbūve, gan arī visas dzīves patiesības un instrukcijas, kā cilvēkam jādzīvo. Mana pirmā praktiskā ezotēriskā pieredze agrā bērnībā, kādā otrajā klasē, bija kopā ar draudzenēm - “šķīvīša dancināšana”, kur tiek izsaukts kāds aizgājējs, un viņam tiek uzdoti visdažādākie jautājumi. Tas likās tik interesanti, mistiski, ka šķīvītis tiešām kustas!
Tad bija viena reize, ko atceros vēl šodien, kad es kādu garu izsaucu viena pati, un viņš arī apliecināja, ka ir ieradies. Atceros tikai vienu jautājumu, jo tādu atbildi saņemt nekādi nebiju gatava – nez kāpēc pajautāju, vai mana vecmamma ilgi dzīvos, un gars atbildēja, ka nē. Es ļoti nobijos, jo gribēju, protams, saņemt citu atbildi. Sapratu tikai to, ka tie nav nekādi joki un ka vairs neko tādu piedzīvot nevēlos. Apmēram pēc gada mana vecmamma tiešām nomira.
Pēc šī atgadījuma vairāk par tādām lietām vispār neinteresējos, kamēr satiku savu nākamo vīru. Pareizāk sakot, tā bija iepazīšanās no jauna, jo satiku viņu es jau agrā bērnībā, līdz dzīve mūs pa dažādiem apkārtceļiem atkal saveda kopā. Tās mūsu bezgalīgās sarunas pusi nakts garumā, skatoties zvaigznēs no balkona, - par kosmosu, dažādām pasaulēm, galaktikām... Viņš ļoti labi zina, no kurienes ir šeit ieradies, dēvēja sevi par citplanētieti, un es tad vēl nodomāju – nu, protams, tagad es saprotu, ka tikai tāds citplanētietis mani tik ļoti var mīlēt, jo toreiz nejutos ne pietiekami skaista, ne īpaša, lai būtu kādam uz šīs zemes tādas mīlestības vērta. Jā, arī mīlestības skola ir izieta, lai arī tā ne vienmēr ir bijusi rožaina, es par to esmu bezgala pateicīga – par visu, ko esam kopā piedzīvojuši.
Pateicoties vīram, man ļoti izmainījās pasaules uztvere un izpratne, tā kā nokrita priekškars. Ar viņu kopā es iemīlēju fantastikas žanru, iemācījos skatīties fantastikas filmas, kas agrāk mani vispār neuzrunāja. Jo cilvēks taču nespēj izdomāt neko tādu, kas visumā, pasaulē jau neeksisētu, vai arī – tas kaut kad kļūs par realitāti nākotnē. Un, protams, manas dzīves lielākie skolotāji ir mani trīs bērni, kas ir likuši man augt ar trīskāršu paātrinājumu.
Pirmais, ko mācījos no ezotērikas, bija 2003. gadā Reiki, ko apguvu un saņēmu iniciāciju 1. un 2. pakāpēs pie sava pirmā garīgā skolotāja Ziedoņa Kārkliņa. Tad sekoja apmācības un iniciācija “Baltu enerģētiskajās zīmēs” (1. un 2. pakāpe), ko arī mācījos pie Z. Kārkliņa. Mans mērķis šeit nav sastādīt savu CV, vien pateikt, ka ceļš uz ezotēriku un numeroloģiju nebija pēkšņs, ka biju sākusi mērķtiecīgi meklēt atbildes uz jautājumiem.
Jāpiebilst arī to, ka no 2003. līdz 2012. gadam (9 gadus) esmu visu laiku arī mācījusies akadēmisko izglītību, šajā laikā ir iegūtas 3 augstākās izglītības, divas – ekonomikā, kas man bija interesantas ar to, ka gribēju saprast, kā viss pasaulē notiek. Trešā izglītība – maģistra grāds cilvēkresursu vadībā – kā pasaulē, kur “viss notiek”, integrēties cilvēkam.
Paralēli mācībām, to visu esmu pārbaudījusi arī praksē – gan strādājot ar vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību saistītā privātā uzņēmumā pie darba devēja, kur, kā zināms, bieži vien ir jādara jebkas, jābūt elastīgam. Gadu nostrādāju arī valsts struktūrā, aģentūrā, ar tajā laikā nupat apgriezienus uzsākušajiem ES struktūrfondiem un to apguvi, līdz sākās 2009. gada krīze, - struktūrvienība tika likvidēta. Šajos apstākļos es ar vīra un bērnu atbalstu uzsāku privātu biznesu, pati kļūdama par darba devēju ar mazumtirdzniecību saistītā uzņēmumā, – tas arī mani pamudināja stāties maģistrantūrā, lai mācītos izprast dziļāk, kā veiksmīgāk strādāt ar cilvēkiem. Šajā biznesā nostrādāju trīs gadus, līdz sapratu, ka tas īsti tomēr nav mans ceļš.
Pēc maģistrantūras absolvēšanas sapratu, ka iegūtās zināšanas nav pietiekamas, lai atrisinātu vienkāršas, cilvēciskas situācijas ikdienā, darba kolektīvā. Beidzot nonācu pie secinājuma, ka augstskolās nevaru atrast atbildes, ko meklēju. Paralēli tam, es visu laiku meklēju atbildes – kāds ir mans ceļš, kas man šai dzīvē ir jādara. Tagad virziens ir skaidrs - mans ceļš ir saistīts ar cilvēkiem, un tas arī sniedz vislielāko prieku un gandarījumu.
Šo gadu laikā, kamēr mācījos augstskolās un strādāju, biju pāris reizes bijusi uz individuālajām konsultācijām pie astroloģes un numeroloģes Ingunas Balgalves. Toreiz viņa man teica: “Tu vari lasīt domas – uztvert, pirms cilvēks kaut ko ir pateicis. Bieži, kad zvana telefons, tu jau zini, kas tur zvana”. Man gan likās, ka visiem tā ir, bet izrādās, ka tas ir atkarīgs no attiecīgām ciparu kombinācijām dzimšanas datu matricā. Vēl viņa teica, ka mani paralizē vārds “ātri” – kad ātri jāpieņem lēmumi. Jā, patiesi – kad atcerējos skolas gadus – neskatoties uz to, ka ļoti labi mācījos un neviens mācību priekšmets man problēmas nesagādāja, tiklīdz kā bija jāraksta tā saucamie “zibens kontroldarbi”, man vienmēr atzīmes bija daudz zemākas nekā citkārt, jo stresa dēļ neko prātīgu nevarēju uzrakstīt.
Man likās kaut kā neticami - nu kā tas var būt, ka pāris cipari tik precīzi var noraksturot cilvēka īpašības, tas man “iemeta āķi lūpā” to izpētīt. Tajā pašā 2012. gadā, pēc maģistrantūras, iestājos NLP kursos (neiro lingvistiskā programmēšana, kas ir praktiskā psiholoģija), kur papildus bija arī numeroloģijas pamati. Ar to arī aizsākās mans ceļš numeroloģijā, ko pēc tam dziļi un pamatīgi sāku mācīties un to vēl joprojām turpinu darīt - pie I. Balgalves, kas šo daudzo gadu laikā ir “apaudzis” ar vēl daudzām jo daudzām zināšanām, ko esmu apguvusi papildus un paralēli numeroloģijai – astroloģija, Taro kārtis, Taro numeroloģija, Eneagramma, darbs ar svārstu, japāņu dziedināšanas sistēma Jin Shin Jyutsu, Cigun enerģētiskās prakses, Creator’s enerģētiskās prakses, Cilvēka dizains, kā pēdējās - skandināvu rūnas, kas sasaucas kopā ar baltu zīmēm – ir izveidojies atkal kāds spirāles loks.
No 2015. gada darbojos Latvijas Numerologu biedrībā, esmu arī tās valdes sastāvā. Numeroloģija spēj sniegt patiesi dziļas zināšanas, kas būtu ļoti noderīgas sabiedrībai. Tas ir viens no veidiem, instrumentiem, kā izprast sevi pašu un likumsakarības savā dzīvē, gan arī kā iekļauties lielajos kosmiskajos ciklos.
2019. gadā Inguna Balgalve mani uzaicināja darboties kopā ar viņu projektā “RA-KURSI”. Tas mani uzrunāja, jo ir iespēja realizēt sevi ne tikai kā numerologam, lasot lekcijas un konsultējot privāti, bet izpausties arī citos dažādos veidos. Pa brītiņam man patīk kaut ko uzrakstīt, kad ir iedvesma, kā tas ir pašlaik, patīk arī sazināties un komunicēt ar cilvēkiem.
Šajā laikā, kamēr es biju ļoti aizņemta ar “pasaules glābšanu”, 2017. gadā pie manis atnāca viens no bargākajiem manas dzīves skolotājiem slimības onkoloģija izskatā. Tas ļoti lika man mobilizēties un pieņemt vairākus nopietnus lēmumus un izvirzīt prioritātes. Mums ik pa laikam dzīve liek kārtot visdažādākos eksāmenus, tad šis man ir bijis visgrūtākais, jo svaru kausos tika likta mana dzīvība.
Šis skolotājs man nopietni lika pārvērtēt, kā es dzīvoju patiesībā, jo mūsu ķermenis ir godīgs patiesās enerģijas atspoguļotājs. Mēs varam censties, cik spēka visiem pierādīt, ka tas ir balts, bet mūsu ķermenis parāda, kā tas ir patiesībā. Citus ta vēl varam piemānīt, bet sevi pašu gan nē, kaut gan tieši to visbiežāk cenšamies izdarīt. Ne par velti austrumos ir teiciens, ka tas, kas prot lasīt ķermeņa pulsu, zina visu par konkrēto cilvēku. Par to, ka tas tiešām tā ir, es sapratu, kad mācījos pulsa lasīšanu japāņu dziedināšanas sistēmā Jin Shin Jyutsu. Katram cilvēkam ir 12 orgāni, kas veido 6 orgānu pārus, un katrs orgānu pāris ir saistīts ar konkrētām mūsu attieksmēm pret dzīvi, par ko esmu rakstījusi jau iepriekš mūsu mājas lapas sadaļā “Esi vesels”.
Vissvarīgākais, ko es sapratu šajā laikā, kad intensīvi darbojos, lai atgūtu veselību, ka ir jābūt nelokāmai savai iekšējai pārliecībai par pieņemtajiem lēmumiem, kas man jau pēc numeroloģiskajiem uzstādījumiem ir sarežģīti. Otrs, kas man palīdzēja, ir enerģētiskās prakses, jo tikai atslābinātā, apzinātā un pilnīgā miera stāvoklī var radīt vislabākos apstākļus veselības atgūšanai. Un trešais bija tas, ka es visus savus lēmumus, lai tie notiktu manā fiziskajā realitātē, mainīju vienlaicīgi trijos plānos: mentālajā - sāku “kārtot galvu”, mainot attieksmes, - sajūtās – uzturēju mieru, apmierinātības sajūtu ar to, kas ir, - un fiziskajā plānā – mainīju ēdienkarti, ieviesu jaunus, veselību atjaunojošus paradumus, kur ļoti nozīmīga vieta bija vienkārši atrast laiku sev – enerģētiskajām praksēm un pastaigām svaigā gaisā. Par šo visu var izlasīt divos rakstos, kas ir publicēti jau iepriekš.
Veselības tēma mani interesē jau sen, par to es ik pa laikam kaut ko arī uzrakstu mūsu mājas lapā. Esmu pateicīga un priecīga, ja kādu cilvēku izdodas iedvesmot darīt, iet savu ceļu uz veselību, būt drosmīgam pieņemt savus lēmumus un pašam par to arī uzņemties atbildību. Veselība – tas ir būt nedalītā veselumā ar sevi un apkārtējo pasauli, vibrēt saskanīgi.
Cipars 9 ir kā pamats daudzām sistēmām ne tikai klasiskajā jeb Rietumu Pitagora numeroloģijā. Piemēram, ir 9 “neapgriežamās” rūnas, kas ir Pasaules koka Yggdrasil pamats skandināvu rūnu sistēmā; 9 eneagrammas cilvēku tipi, kas ļoti sasaucas ar numeroloģijas pamatprincipiem, jo katrs cipars apraksta konkrētu enerģiju, u.c.
Un vēl, par ko noteikti esmu ļoti pateicīga liktenim, – par brīnišķīgajiem cilvēkiem, kurus man ir bijusi iespēja satikt un iepazīt! Lielākā daļa no tiem ir no šiem dažādajiem “pulciņiem”, kā es tos saucu. Ar daudziem no viņiem kopā ir noiets tikai kāds neliels ceļa posms, bet daži no viņiem ir kļuvuši par man tuviem draugiem un ceļa biedriem.
Jā, tas ir ļoti interesanti, jo atkal ir pagājuši 9 gadi mācībās un praksē. Devītnieks ir ciparu rindā pēdējais, kas parāda, ka ir iziets pilns cikls. Laikam tādēļ arī šīs pārdomas, jo devītnieks prasa izvērtēt un pieņemt lēmumus – ko no visa, kas ir, – paturēt, ko – uzlabot, pārveidot -, bet no tā, kas lieks un ir kļuvis jau par nastu – jāatbrīvojas. Jo visa pieredze, kas ietilpst devītniekā, ir jāpārvērš par jaunu sākumu, jaunu veselumu, tikai tagad šis sākums vairs nav vieninieks, jo neizriet no nulles, bet tam apakšā ir pamats, uzkrātās zināšanas, tādēļ tam ir jākļūst par “gudrāku vieninieku”, par tādu, nevis pirms kura ir nulle, bet gan jāaizsāk jauns atīstības spirāles loks, tādēļ šo nulli pieklātos rakstīt aiz cipara “1”, kas ir – “10”.
Un šeit man prātā nāk grupas MUSIQQ dziesma “No 10 – 10”, kas mani iedvesmo darīt – darīt ar pilnu jaudu tik labi, cik vien šajā brīdī ir iespējams. Un būt pārliecinātam par to, ka “uzvara ir mana”, ar to domājot, ka iespējams ir viss, ja mēs sekojam savai sirdsbalsij, un pat ja nav konkrēta, globāla mērķa – turpināt iet, paļaujoties augstākajiem spēkiem, ka ceļš turpinās uz vēl labāku un gaišāku pasauli.
Man jāuzvar, likmes mazas vai lielas”
/Marats Ogļezņevs/