(Autote: Vineta Riekstiņa)
Ik pa laikam ir vērts aizdomāties par vārdu dziļāko jēgu, kas tajos ir iekodēts jau pašos pamatos. Mēs ikdienā bieži lietojam tādus vārdus kā “sirdsgudrība” un “sirdsapziņa”, bet vai vienmēr par to aizdomājamies, ko tas patiesībā nozīmē?
Vai bieži mēs aizdomājamies par to, kāda ir sirds loma mūsu dzīvē? Cik daudz mēs par to zinām, ja neskaita to, ka tā pumpē asinis, kas nodrošina dzīvības procesus? Ir interesanti, ko par cilvēka sirdi zinājuši mūsu vissenākie senči, kas vēl dzīvoja alās. Izrādās, ka pat daudz vairāk nekā lielākā daļa mūsdienu sabiedrības. Jau tajos laikos sirds tikusi uzskatīta par vieduma, intuīcijas, vadības un augstākā saprāta simbolu. Senie ēģiptieši uzskatīja, ka sirds, nevis smadzenes, ir cilvēka dzīvības centrs un gudrības avots. Mezopotāmieši un grieķi uzskatīja sirdi par dvēseles centru. Senie romieši domāja, ka sirds ir tas orgāns, kas cilvēka ķermenim dod dzīvību.
17. gadsimtā, kad aizsākās zinātniskā revolūcija, sirdi sāka uzskatīt par mehānisku motoru, jo arī Visumu cilvēki sāka pētīt kā mehānismu. Zinātniskās izpētes rezultātā cilvēki lēnām pārstāja sasaistīt sirdi ar jūtām, emocijām un augstāko Es. Un tikai pateicoties jaunajai mūsdienu zinātnei, pēdējo desmitu gadu laikā cilvēki ir atkal sākuši izprast un atzīt sirds īsto nozīmi – ka tā ir gan mašīna, kas ģenerē elektromagnētiskos laukus, gan arī cilvēka saikne ar Visuma vienoto lauku.
Mēs zinām, ka sirds ne tikai uztur dzīvību kā muskulis, kas pumpē asinis cauri ķermenim, bet ir arī orgāns, kas spēj ietekmēt jūtas un emocijas. Tā ir sirds, kas nosaka mūsu lēmumu pieņemšanas spējas, kā arī dod mums izpratni par sevi un savu vietu pasaulē. Sirds spēj just – ja tā nebūtu, tad mēs neteiktu, ka “mīlam no visas sirds; mana sirds jūt; es no sirds ticu; sirds zina labāk”, utt. - to sakot, cilvēks bieži jau ar neapzinātu žestu to parāda, liekot roku uz sirds.
Kā tieši sirds palīdz lēmumu pieņemšanā? Tā reaģē ar sajūtu. Vai esat padomājuši, cik cilvēkam ir sajūtas? Izrādās, tas ir pavisam vienkārši – jo ir tikai divas sajūtas – patīk vai nepatīk, jā vai nē, akcepts vai noliegums, pluss vai mīnuss. Sajūtas ļoti bieži tiek jauktas ar maņām, kas nodrošina apkārtējās pasaules uztveri, tās cilvēkam ir, kā zināms, piecas – redze, dzirde, oža, garša, tauste. Jā, un tad vēl mēs runājam par sesto maņu – par intuīciju – tai noteikti ir vistiešākā saikne ar sirdi.
Viss iepriekš teiktais atklāj arī vārda sirdsgudrība dziļāko jēgu – to, ka sirds zina, ko mums patiesībā vajag, reaģējot un sūtot mums sajūtu – “jā” vai “nē”, “darīt” vai “nedarīt”, diemžēl, mūsdienu cilvēks, kas uzskata sevi par gudru un izglītotu, šo kluso sajūtu impulsus vairs nejūt, neuztver, jo ir nokļuvis dziļos sistēmas valgos, kas ir balstīta uz šīs sajūtas nomākšanu un sistēmai nepieciešamo prāta programmu aktivizēšanu.
Kad mācījāmies skolā, neviens taču mums nejautāja, kā jūtamies, kāda ir sajūta par attiecīgo tēmu, bet vienmēr atprasīja kaut ko atreferēt, kas iepriekš mācīts. Skolā mūs nemācīja domāt, bet atcerēties, pēc iespējas precīzāk pastāstīt, kas bija rakstīts grāmatā, vai ko teica skolotājs. Un tā tas turpinās vēl joprojām, mācību programmā pēc iespējas samazinot un izņemot priekšmetus, kas attīsta sajūtas, intuīciju, tos atzīstot kā otršķirīgus.
Vārdā sirdsapziņa ir ietverta dziļākā jēga, ko cilvēks ir nācis apgūt šeit, uz zemes. Pats vārds atklāj, ka sirds vistiešākajā veidā ir saistīta ar apziņu. Apziņa (to var saukt arī par dvēseli, jo tas tā vai tā ir viens un tas pats) neveidojas smadzenēs, kā tas dažkārt tiek uzskatīts. To kaut vai pierāda daudzās cilvēku ārpusķermeņa pieredzes, kad ir tikusi konstatēta klīniskā nāve – kā tad cilvēki spētu pastāstīt, zināt, kas ar viņiem notika tur, ja smadzenes bija palikušas ķermenī?
Smadzenes ir saistītas ar ķermeni, kas katrā iemiesošanās reizē mums tiek iedotas jaunas, tādēļ jau arī ir tas, ka jaundzimis bērns vienkāršas, mehāniskas lietas katrā dzīvē mācās no jauna. Līdzīgi fiziskajam ķermenim, kas katru reizi aug un attīstās no jauna, ar smadzenēm notiek tieši tas pats - tās mācās kopā ar cilvēku, veidojot arvien jaunus neironu savienojumus, tādā veidā uzkrājot šīs dzīves pieredzi. Bez smadzenēm mēs nekādi nevaram, tās ir vitāli nepieciešamas, lai varētu dzīvot mūsu avatārs, biokompjūters.
Tādēļ par vissvarīgāko dzīves uzdevumu var uzskatīt, kā šo jauno “smadzeņu pieredzi” integrēt sirds apziņā, jo tieši apziņa (dvēsele) ir tā enerģijas substance, kas pārmiesojas no dzīves uz dzīvi. Savukārt, smadzeņu uzdevums ir visu dzīvi mācīties kaut ko jaunu, lai veidotos pēc iespējas dažādāki jauni neironu savienojumi. Ne tāpat vien ir radusies dzīves patiesība, ka cilvēks paliek vecs tad, kad pārstāj mācīties, kā arī tad, kad sev to ir pateicis, sevi par tādu atzinis.
Ja mēs zinām, ka nevarēsim paņemt līdzi smadzenēs ierakstīto informāciju, tad kāda jēga mācīties, jūs varbūt teiksiet? Jēga ir tad, kad to, ko apgūstam teorētiski, iemācāmies pielietot, jo tas, ko mēs pielietojam praksē, mums rada sajūtu pieredzi – un, kā jau tikko noskaidrojām, sirds apziņa ir vistiešākajā veidā saistīta ar sajūtām – to tad arī varēsim paņemt līdzi nākamajā iemiesojumā. Piemēram, ja šajā dzīvē esam uzbūvējuši māju, tad šo sajūtu, kā to uzbūvējām, kā ērti dzīvojām mājā, mēs paņemsim līdzi nākamajā iemiesojumā, kur spēsim tikt pie mājas atkal, vienīgi, varbūt savādākā veidā.
Iemiesojumā cilvēkam ir dots ķermenis, tāpēc uz zemes mēs sākotnējo pieredzi apgūstam tieši fiziskā, materiālā, ar matēriju saistītā veidā. Ja to nedarīsim, tad dzīvība uz zemes nebūs iespējama, jo mēs nevarēsim izdzīvot, ja mums nebūs ūdens, ēdiens, siltums, mājoklis utt. Pēc tam seko sajūtas, ka esam kādam vajadzīgi, ka mūs mīl, atzīst, un tad jau rodas arī vēlme attīstīties, augt. Pēc šāda principa ir uzbūvēta arī slavenā, visiem zināmā Maslova piramīda.
Ko negrib pieļaut sistēma, kurā esam ierauti? Tā visvairāk baidās no sirdsgudriem un drosmīgiem cilvēkiem, kas spēj just un paļauties sava augstākā Es virsvadībai, kas paši par savu dzīvi un lēmumiem spēj uzņemties atbildību, kas ir brīvi no bailēm. Tāpēc vissvarīgākais ir pamodināt savas spējas uztvert sirdsapziņas raidītos impulsus un savienot to visu vienotā plūsmā ar smadzeņu viļņiem, ar prātu, lai radītu sev vēlamo realitāti.
Sistēma vienmēr, visos laikos, ir darījusi visu, lai cilvēka prāts un ķermenis būtu tik noslogoti, ka aizmirstu un neapzinātos savas patiesās vajadzības un vērtības. Viens no maniem skolotājiem mācīja, ka vienmēr ir jāuztur balansā emocijas un loģika. Jo cilvēks, kad viņu pārņem emocijas, aizmirst par loģiku, par kritisko domāšanu, un otrādi, kad esam kļuvuši pārāk pragmātiski un visu gribam saprast tikai ar prātu, tad ir jāieslēdz emocijas, sajūtas. Tas, ka lielākā daļa cilvēku šo principu nezina vai vienkārši neiedomājas, ka tā vajadzētu rīkoties, sasaucas arī ar to, ka skolā mūs mācīja teoriju, bet nemācīja, kā to pielietot praksē. Ja cilvēku lielākais vairums to prastu, tad ar “citām acīm” spētu ieraudzīt gan ziņu plūsmu, gan spētu veikt vienkāršus matemātiskus aprēķinus, lai saprastu, kas ir kas.
Mūsdienu cilvēkam ir īpaši grūti saglabāt garīgo un emocionālo līdzsvaru, kas ar laiku sāk nopietni ietekmēt veselību. Vēl tika 20. gadsimta sākumā cilvēki reti mira no sirds slimībām, kas mūsdienās ir kļuvis par vienu no visbiežākajiem nāves iemesliem, un stress tiek atzīts par visbiežāko sirdsslimību cēloni. Ja atceramies un izprotam, ka stress ir asa, ar kopējo organisma sistēmu neharmoniska vibrācija, kas kaut kur var radīt spazmas, saraušanos, kas var pārraut enerģijas kopējo plūsmu, un kad tas notiek vairākkārtīgi, var sākties saslimšana. Piemēram, ASV katru gadu sirds slimības nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, medikamentu un zaudēto darbaspēju dēļ izmaksā aptuveni 207 miljardus ASV dolāru, un stress tiek minēts kā viens no galvenajiem sirds slimības veicinošajiem faktoriem, sirds slimību daudzums tiek pielīdzināts epidēmijas līmenim.*
Patiesi priecē, ka par šo visu, kas saistīts ar cilvēku kā vienotu sistēmu, kas nav tikai biorobots, gaļas gabals, bet kaut kas daudz vairāk, ka cilvēkā ir dievišķā radošuma spēja, kas daudzkur pasaulē jau gadiem ilgi tiek pētīta - kāda ir cilvēka “darbības mehānika” no zinātniskā skatu punkta. ASV darbojas Sirds matemātikas institūts (SMI), bezpeļņas pētniecības un izglītības organizācija, kuras darbs ir pētīt, kā labāk izprast sirds un smadzeņu koherenci**. Kopš 1991. gada SMI ir veikta izpēte un izstrādāti uzticami, zinātniski pamatoti instrumenti, kuri palīdz izveidot tiltu starp sirdi un prātu, kā arī padziļināt saikni ar citu cilvēku sirdīm. Zinātne ir nonākusi pie šādas pārliecības: “lai radītu jaunu nākotni, jāapvieno skaidrs nolūks (koherentas smadzenes) ar pacilātām emocijām (koherenta sirds)”. *** Nolūks vai doma darbojas kā elektriskais lādiņš, un, to apvienojot ar emocijām, kas darbojas kā magnētiskais lādiņš, ir iespējams izmainīt savu bioloģisko enerģiju, izmainīt dzīvi. Tas ir pat zinātniski, izmērāmi pierādīts, ka notiek izmaiņas matērijā, kas liek cilvēkam bioloģiskā ziņā no pagātnes pāriet jaunā nākotē.****
Ko nozīmē jēdziens “apzināta dzīve”, ko tik bieži lietojam? Mums nepārtraukti visapkārt tiek straumēta informācija, ko nepārtraukti uztveram ar savām piecām maņām. Atrodoties nepārtrauktā informācijas plūsmā, mēs to sākam apstrādāt, vērtēt, grupēt, salīdzināt utt. Dzīvot apzināti ir spēja uz to, kas šo plūsmu raida, un to, kas uztver, paskatīties it kā no malas, “izkāpt ārā”, nevienai domai nepieķerties, nevērtēt, vai tas ir labi vai slikti, vien konstatēt – “jā, tā tas ir”, - un atlaist to nepieķeroties. Tas ir realizējams, kad prāts un sirds ir mierīgi, kad cilvēks ir meditatīvā stāvoklī.
Lai līdz iepriekšminētajām prasmēm cilvēks nonāktu, no sākuma būtu jāapgūst, kā harmonizēt, līdzsvarot sirds un prāta darbību. Mums ir jāiemāca savu prātu sadarboties ar sirdi, ar dvēseli – ar sirdsapziņu, bet tas ir apzināti jātrenē, - ar mīlestību, pateicību un pieņemšanu. Lai to iemācītos, šo sajūtu uztrenētu, var izmantot vairākas zināmas meditāciju prakses. Pirmais ieguvums, ko sniedz šāds treniņš - sirds un prāta koherences iegūšana - ir veselības stabilizēšana vai atgūšana, tā rezultātā normalizējas asinsspiediens, nostiprinās nervu sistēma, uzlabojas hormonu līdzsvars un smadzeņu darbība.
Bieži vien par saslimšanas iemeslu tiek atzīts prieka trūkums dzīvē. Prieka izpausme – tā ir pacilāta, pozitīva emocija. Pie tādas atziņas ir nonācis arī SMI, - lai uzturētu sirds veselību, ir vajadzīga šī pacilātā emocija, kam ir jābūt līdzsvarā ar prātu. Uzturot šo prieka emociju, cilvēks var piekļūt augsta līmeņa intuīcijai. Tā cilvēks var komunicēt arī ar smalkmateriālo pasauli, jo patiess prieks rada augstas, smalkas vibrācijas, kas ir radniecīgas smalkmateriālajai pasaulei, tādējādi mums tā kļūst sasniedzamāka, mēs to spējam sajust, uztvert. Negatīvas emocijas rada zemas frekvences vibrācijas, līdz ar to, lai arī kā eņģeļi mums gribērtu palīdzēt, mēs paši to nespējam uztvert, nespējam šo palīdzību pieņemt.
Vissvarīgākā dzīves mācība ir sajust savu sirdsapziņu, iemācīties piekļūt tai milzu unikālajai bagāžu, kas mums katram ir, spēt izmantot to pieredzi, ko esam ieguvuši cauri laiku laikiem, kad atdalījāmies no kopējā gaismas avota. Otrs svarīgākais uzdevums ir iemācīties lietot savu prātu, pilnvērtīgi izmantot smadzeņu potenciālu, ko apvienojot ar sirdsapziņu, mēs kļūstam par savas dzīves Radītājiem. Kad mēs to iemācāmies īstenot, tad iegūstam sirdsgudrību. “Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams”.*****
*Dž. Dispenza “Superspēju potenciāls”, apgāds Lietusdārzs, 2017.
** Koherence (latīņu: coaherentia saķeršanās, sasaistīšanās) ir vairāku viļņu vai svārstību procesu saskaņotība laikā un / vai telpā. Avots: lv.wikipedia.org
***Dž. Dispenza “Superspēju potenciāls”, apgāds Lietusdārzs, 2017.
****Dž. Dispenza “Superspēju potenciāls”, apgāds Lietusdārzs, 2017.
*****A. de Sent-Ekziperī “Mazais princis”.