PAR NĀVI UN VĒRTĪBĀM

(Autore: Vineta Riekstiņa)

Mēs visi zinām, ka dzīve uz Zemes ir laicīga, ka tā reiz beigsies, teorētiski ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēks ir mirstīgs. Ikvienā no mums slēpjas nāves bailes, un tā īsti nepalīdz pat tas, ja zinām, ka patiesībā dvēsele ir nemirstīga, ka tā ir mūžīga. Mana pirmā pieredze ar nāvi bija bērnībā, kad māsīcai un brālēnam nomira tētis. Es zināju, ka mirst veci cilvēki, bet viņam bija tikai nedaudz pāri trīsdesmit... Mani tas ļoti satrieca – kā fakts, ka cilvēki mirst, un ka es arī kaut kad nomiršu, un tad mamma mani centās mierināt, sakot, ka tas vēl nebūšot drīz, ka tas būšot kaut kad... Tāda atbilde mani toreiz nekā nenomierināja, un vecāki neko nebija stāstījuši par dvēseli un tās nemirstību, jo paši par to neko daudz, diemžēl, nezināja.

Par to, ar ko ir saistītas nāves bailes, es tā pa īstam aizdomājos un līdz kaulam izjutu tikai tad, kad četrus gadus atpakaļ piedzīvoju nopietnu saslimšanu, no kuras ne visiem ir izdevies atveseļoties. Šodien esmu ļoti pateicīga Dievam par to, ka man tika dota otra iespēja.

Toreiz, kad uzzināju savu diagnozi – vēzis – kad atguvos pēc šoka un varēju jau sakarīgi domāt, pieņēmu lēmumu, ka es nepadošos, jo ļoti gribēju dzīvot. Atceroties toreizējās sajūtas – nu nē, nu ne jau tā, un ne jau tagad - izmisīgi lūdzu visaugstāko, cik patiesi un sirsnīgi vien pratu... Beidzot, kad bērni ir izaudzināti, vēl tikai jaunākajai meitai skola jāpabeidz, kad varētu sākt dzīvot sev, tā pa īstam beidzot pievērsties tikai tam, kas patiešām man ir svarīgs un patiesi interesē! Tajā brīdī man bija sajūta, ka vēl neko tādu neesmu paspējusi paveikt, tā gribējās izdarīt vēl daudz labu lietu... Un saprast, kas tad īsti man ir bijis jāpaveic un kur biju “nošāvusi greizi”.

Pēc šī sev svarīgā lēmuma pieņemšanas es sāku dzīvē ļoti daudz ko kardināli mainīt, sākot jau ar ikdienas ieradumiem un ēdienkarti. Kā vienu no būtiskākajām lietām, ko es sāku darīt “pastiprinātā režīmā” – tās bija meditācijas, enerģētiskās prakses, kam veltīju vairākas stundas dienā. (Par to visu jau esmu rakstījusi savā pieredzes stāstā “Kā palīdzēt sev atveseļoties un pilnvērtīgi dzīvot tālāk”, ja ir interese, ra-kursi.lv mājaslapā šis stāsts ir atrodams sadaļā “Raksti” –> “Sarunu vakari”.) 

Kad biju uzsākusi savu ceļu uz atveseļošanos, es sāku ļoti daudz doties ārā, dabā, apmeklēt dažādas spēka vietas. Ļoti gribējās tik daudz vēl piedzīvot, vienkārši sajusties dzīvai... To man palīdzēja būšana mežā - staigājot, samīļojot kokus, vērojot, ieklausoties; esot pie jūras, klausoties tās vienmērīgajās šalkās un ļaujoties vējam, ļaujoties, lai tas izpūš laukā visu lieko, kas aizķēries, visu, kas nav mīlestības gaisma. Šī slimība man iemācīja arī to, ka neko, kas tev tiešām ir svarīgs, nevajag atlikt uz vēlāku laiku, jo neviens jau nav apsolījis un izsniedzis garantiju, ka tev šis laiks vēlāk vēl būs... Ne velti ir zināma patiesība – katru reizi, atvadoties no saviem mīļajiem, dariet to tā, it kā šī būtu jūsu pēdējā satikšanās reize. Jo, ja mēs zinātu, ka šī reize tiešām ir pēdējā, tad gribētu atvadīties ar pateicību, mīlestību un prieku sirdī, nevis apvainojušies vai dusmās par kaut ko, kam patiesībā taču nav nekādas nozīmes. Aizvainojumi un dusmas ir mūsu ego daļa, tam nav nekāda saistība ar patiesu mīlestību, kas nāk no sirds un dvēseles.

Nebiju tā iedomājusies – par šo laiku, kad visi tiekam izsijāti cauri vērtību sietam. Jā, tas man jau no paša sākuma ir bijis skaidrs, ka šis galvenokārt ir informatīvs vīruss, kas inficē mūsu prātus – esam vakcinējušies vai nē. Kā tas ir iespējams? Izrādās, ka stāsts ir par bailēm – daļa cilvēku vakcinējas tādēļ, ka baidās no vīrusa saslimt un nomirt – tās ir nāves bailes, savukārt, otra daļa, kas nevēlas vakcinēties, baidās no potes radītajām blaknēm, no kā arī var saslimt un nomirt, tātad, arī tas ir saistīts ar nāves bailēm. Šo domu izteica čenelere Anna Ignat vienā no saviem ētera stāstiem. No tāda rakursa es uz šo visu nebiju paskatījusies – ka tas ir saistīts ar nāves bailēm jebkurā gadījumā. Jā, un tad vēl tā trešā daļa, kas ir gatavi vakcinēties vienkārši “pret ierobežojumiem”, kas sevī ietver ļoti dažādu ikviena cilvēka vērtību skalu. Viens var justies ierobežots, ka nevar apmeklēt restorānu, teātri vai lielveikalu, pašreiz jau likmes ir daudz augstākas, jo, ja cilvēkam tiek atņemtas viņa cilvēktiesības nopelnīt sev un savai ģimenei, bērniem iztikas līdzekļus, tās arī ir bailes, kam cilvēks tiek pakļauts - par izdzīvošanu, dzīvības saglabāšanu, par paļaušanos un uzticēšanos dzīvei.  Un galvenais secinājums tam visam - visām bailēm, un arī nāves bailēm, pamatā ir mūsu vērtību sistēma.

Pagājušajā svētdienā es ieguvu ļoti interesantu pieredzi, ko savā čenelinga kanāla praksē piedāvāja Anna Ignat. Tajā tika piedāvāts iztēloties un izdzīvot savas šīs Zemes dzīves pēdējās trīs dienas. Mēs visi vienmēr kaut ko nākotnē plānojam, ko un kā darīsim, bet tagad – viss ir beidzies, ir skaidri zināms, ka turpinājuma nebūs. Kādas bija manas sajūtas? Kā es gribēju šīs dienas pavadīt? Bija miers un skaidra apziņa, ka gribu pavadīt laiku vien ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem – ar vīru un bērniem, vēl mammu satikt, pārējais bija zaudējis nozīmi. Kad sāku domāt par to, kas vēl būtu darāms – iedomājos, ka neesmu mājās sakārtojusi pāris skapīšus, ko sen jau gribēju, bet visu laiku sanāca to atlikt uz vēlāku laiku, ko tūlīt arī atmetu kā nesvarīgu, sak – lai pēc tam viņi izmet visu, kas nav vajadzīgs. Otrajā dienā es gribēju būt pie dabas, sajust, sasmaržot, paskatīties un izbaudīt pēdējās šī rudens krāsas. Trešajā dienā man bija absolūts miers un situācijas pieņemšana.

Nākamais solis šajā meditācijā – kad manis vairs nav, bet ir iespēja atskatīties uz savu dzīvi no malas, kā es to vērtēju. Interesanti man pašai bija tas, ka es varēju mierīgi pieņemt, ka neesmu ne radījusi kādu lielu arhitektonisku pieminekli, ne bijusi kādos augstos amatos, bet esmu dzīvojusi pēc labākās sirdsapziņas, vienkārši darot savu sirds darbu un dzīvojot laimīgā ģimenē ar sev vistuvākajiem. Man, paldies Dieviņam, nav ar saviem mīļajiem neatrisinātu lietu, kas būtu kaut kā īpaši jāpiedod vai jāatlaiž. Viss ir tā kā ir, un ir labi.

Nākamais solis meditācijā bija, ko es domāju, kā mani novērtēs mani tuvinieki un draugi. Par tuviniekiem man nav nekādu šaubu, ka viņiem ir gana daudz, ko labu par mani pateikt. Par draugiem arī – es vienkārši sen jau nedraudzējos ar cilvēkiem “ķeksīša pēc”, domāju, ka arī visi draugi, kas ir man apkārt, varētu pateikt par mani kaut ko labu.

Šī piedzīvotā savu "dzīves pēdējo triju dienu" meditatīvās prakses pieredze man bija ļoti īpaša un vērtīga, ieguvu jaunas, patiesas atklāsmes. Es varēju salīdzināt, kā jutos tajā laikā, kad dzīve tiešām bija gatava mani “noņemt no trases”, cik daudz man tad bija dažādu neatrisinātu situāciju, un kā ir tagad, kad ar sevi mērķtiecīgi strādāju daudzu gadu garumā, dzīvoju no sirds katru dienu -  arī tad, kad it kā nenotiek nekas īpašs, jo nav katru dienu kāds kalns jāapgāž, daba taču arī ir jāsaudzē. :) Attiecoties pret sevi ar humoru, gribu teikt, ka, protams, nimbs ap galvu man vēl nav parādījies, bet dažreiz tiešām līdz asarām aizkustina vienkāršas, cilvēciskas lietas, kad cilvēki viens otram izrāda sirsnību, mīļumu,  vienkāršu cilvēcīgu pieklājību!

Iespējamās nāves tuvums ir cilvēka patieso vērtību katalizators. Tie, kas ir bijuši uz sliekšņa vai tuvu tam, to sapratīs. Vieniem šie pārbaudījumi ir smagāki, citiem – vieglāki – kā nu katrs esam dzīvojuši, ko nopelnījuši, vai arī ko šajā iemiesojumā apņēmušies iemācīties. Lai arī kādi ir bijuši laiki - cilvēce ir daudz ko pieredzējusi, visos laikos vienmēr ir izkristalizējusies pati svarīgākā vērtība – tā ir būt cilvēkam, cilvēcība, patiesas cilvēciskās attiecības, dalīšanās vienam ar otru mīlestībā, sirds siltumā, žēlsirdībā, pārējais, kā mēdz teikt P. Kļava, “ir tikai estrāde, Raimonds Pauls un Pugačova”, ar to domājot - ka pārējais ir tikai mūsu lomas, teātris, ko spēlējam.  

“Klausies, kā pasaulē klusi cilvēks pēc cilvēka sauc.” /I. Ziedonis/

Šīs meditācijas laikā iegūtās pieredzes iespaidā es iesaku ikvienam aizdomāties par to,  kā tu gribētu pavadīt savas dzīves pēdējās trīs dienas? Kamēr vēl nav par vēlu kaut ko mainīt un labot, kamēr mums vēl ir dots visdārgākais resurss, ko nevar ne uzkrāt, ne kādam iemainīt - LAIKS.