Un kur tad tajā visā paliek mīlestība? Mēs varam daudz un gudri runāt par beznosacījumu mīlestību, no kuras nav nekā visā augstāk minētajā, jo pašā vārdā “beznosacījumu” iekļauts, ka mīlestībā nav nosacījumu. Jo mīlestība patiesībā ir sajūta, enerģija. Lai mēs mīlētu vai sajustos mīlēti, nav jābūt nosacījumam, ka, ja zupa pusdienās nav izvārīta, tad viņa mani nemīl, vai arī, ja viņš man Guči somiņu nav nopircis, tātad – nemīl.

Mēs nevaram pieredzēt, sajust neko tādu, kā nav mūsos pašos. Ja kāds nejūtas mīlēts – tas nozīmē, ka mīlestības nav cilvēkā pašā, viņš neļauj šai enerģijai ne ienākt sevī, ne arī dalīties tajā ar kādu, sirds ir pārāk nocietinājusies. Un, ja par tīru beznosacījumu mīlestību, tad droši varu apgalvot, ka lielum lielākajai sabiedrības daļai ir daudz jāmācās, arī man tajā skaitā. “Viņš nav pelnījis, lai es viņu mīlētu” – mūsos visu laiku dzīvo tas vērtētājs, kas zina labāk, kādam katram ir jābūt un kas jādara, un kurš ko ir vai nav pelnījis.

“Mīliet savu ienaidnieku kā sevi pašu” – kā ir teicis Jēzus. Nosacītais “ienaidnieks” sabiedrībā – tas ir atšķirīgi domājošais, ne tāds kā es. Cilvēkam ir grūti pieņemt atšķirīgo, nosacīti “nepareizo” pēc katra izpratnes un priekšstatiem, tieši tāpat kā ir grūti pieņemt “nepareizo” sevī. Tātad, par pieņemšanu – ja cilvēks nespēj pieņemt pats sevi tādu, kāds viņš ir – arī ar ēnas pusi, tad nespēj pieņemt arī otru, kas pēc viņa priekšstatiem un saprašanas, ir tā ēna! “Baidīties no savas ēnas”, - tāds pat ir teiciens latviešu valodā.

Pieņemšana un mīlestība atbrīvo visas bailes. Mīlestības ceļš – tas ir visskaistākais ceļš, ko vien var iet. Es jau to esmu izvēlējusies.