ATBILDĪBA. 1. bauslis – SĀC AR SEVI. Iemācies būt atbildīgs cilvēks
Autore: Inguna Balgalve
Ir interesanti vērot sabiedrību pēc tik ilgi gaidītās pandēmijas beigām. Vieni jūtas kā varoņi – izturējuši šo “šausmīgo” laiku, otri – runā par netaisnību un bezjēdzību visā šajā vakcināciju epopejā, trešie jūtas lepni par sevi, ka visu darījuši pareizi, kā valdība bija noteikusi, ceturtie – kā dzīvoja pirms pandēmijas, turpināja tāpat dzīvot pandēmijas laikā un arī tagad viss turpinās. Šis stāsts nebūs par pandēmiju un to, kas ir pareizi vai nepareizi, bet gan par cilvēcību jebkuros laikos.
CILVĒCĪBA ir jāliek uz vieniem svariem ar ATBILDĪBA, vēl precīzāk – PERSONISKĀ ATBILDĪBA. Katram ir jāsāk ar sevi, tikai pēc tam var runāt par kopīgo atbildību. Esam iegājuši jaunā laikmetā, kurš kļūst par pārbaudījumu cilvēku godīgumam, spējai uzņemties atbildību par sevi un prasmi veidot attiecības ar apkārtējiem un pasauli. Tas ir izaicinājums gan “padomju” laikā dzimušajiem, gan “jaunajā” laikmetā dzimušajiem. Pirmie pieraduši, ka ir viens priekšstāvis, kurš saka priekšā, kas kuram jādara, un līdz ar to cilvēki no saviem pleciem noņem atbildību, jo lēmumus taču nepieņēma viņi. Jaunā laikmeta cilvēki uzskata, ka robežas un likumi ir vecmodīgi, tāpēc katrs “mīl sevi” un uzskata, ka drīkst darīt jebko, kas ienāk prātā, tikai atbildību gan negrib uzņemties, jo ir taču mistiskie “citi”, kas par to atbild. Un … neatkarīgi kādi ir mūsu uzskati un dzīvesveids, mums katru dienu ir jādzīvo šajā sabiedrībā.
Katru gadu tiek rīkota Lielā talka, lai sakoptu apkārtni pēc ziemas. Man rodas jautājums: ”Kāpēc tas notiek tikai reizi gadā, bet ne katru mēnesi?” Ne jau katru mēnesi visā Latvijā, bet gan - katru mēnesi kādā no Latvijas reģioniem. Arvien populārāk kļūst atpūsties pie dabas, apmeklēt dabas takas, apskates objektus. Ir skumji noskatīties, ka ejot pa šādu taku, pirms tevis ir gājuši “cūkmeņi”. Lieki ir jautāt, kur tādi radušies, protams ģimenēs, kur bērniem nav iemācīta cieņa pret citu darbu, un bieži vien pret darbu vispār. Vēl skumjāk ir vērot, ka pieaugušie bieži rāda piemēru saviem bērniem. Šeit arī sākas stāsts par personisko atbildību. Tu nevari atbildēt par to, ko bērns dara, jo viņš vēl tikai mācās dzīvot, bet pieaugušam cilvēkam tā kā būtu jāapzinās uzvedības sekas. Bērns ir atdarinātājs, tāpēc arī izveidojas Cūkmeņu ģimenes. Tā kā mans darbs ir tiešā saskarsmē ar cilvēkiem, un man ir iespēja to vērot katru dienu, tad varu apgalvot – bērni ir vecāku spogulis. Pie tam bērni ir patiesāki un dabiskāk uzvedas sabiedrībā, viņi vēl nav iemācījušies liekulību.
Šādām dabas objektu sakopšanas Lielajām talkām būtu daudz ieguvumu – pirmkārt, šajā tehnoloģiju laikmetā iespēja saglabāt saikni ar dabu un cilvēkiem, iespējas satikt līdzīgi domājošus cilvēkus, iegūt jaunus draugus un pieredzi, saliedēt ģimeni un iemācīties to, ka kopā darbojoties var būt arī jautri. Nākotne ir jāveido šodien. Ir jāapzinās, ka šodienas jaunatne veidos mūsu vecumdienas. Atcerieties, ja cūku ielaiž pilī, tad cūka nekļūst par karali vai karalieni, bet gan pils pārvēršas par cūku kūti.
Nākotni veidos cilvēki, nevis tehnoloģijas, tāpēc pats svarīgākais ir rūpēties par cilvēkā esošajiem resursiem. Paaudze, kura izaugs pie tehnoloģijām, nākotnē nespēs tikt galā ar elementārām sadzīviskām lietām, jo, ja to neiemāca bērnībā, tad pieaudzis cilvēks, kā likums, nevis ies un mācīsies to darīt, bet gan meklēs vainīgos, slīgs depresijā un meklēs glābiņu alkoholā vai narkotikās. Vēl jo vairāk – ja pieaudzis cilvēks nepratīs iederēties citu cilvēku sabiedrībā, viņš no tās tiks izstumts. Tie, kuriem būs nauda, bet paši neko daudz nepratīs, būs interesanti tikai patērētājiem (cilvēkiem, kuri uzskata, ka citiem ir kaut kādi pienākumi pret viņiem). Visvērtīgākais dzīvē ir tas, ko nevar nopirkt par naudu: labestība, sirsnība, cilvēcība, mīlestība, prieks, draudzība, uzticība.
Esi atbildīgs – cieni un saudzē citu paveikto, veido ap sevi sakoptu vidi, esi CILVĒKS!
Esiet mīlēti uz zemes un debesīs!