Par pašcieņu, vērtībām un prioritātēm
Autore: Vineta Riekstiņa
Katram dzīvē ir jomas, kas šķiet vissvarīgākās, caur kurām gribam izpausties. Bet ik pa laikam mēs nonākam strupceļā – kā to visu savā dzīvē sabalansēt. Jo, ja pārāk daudz atdodam savu enerģiju vienā no sfērām, tad viss pārējais paliek novārtā, un cilvēks pēkšņi nonāk pie atskārsmes, ka īsti vairs nesagādā gandarījumu pat tas lauciņš, kur ir tik daudz ieguldīts laiks, resursi un enerģija.
Vispopulārākais klupšanas akmens, ko grūti sabalansēt, ir ģimene (attiecības) un darbs. Varbūt kāds domā – bet ko tad lai dara, tādi jau tagad laiki, ka viss kļuvis tik dārgs, tādēļ – jāstrādā taču vairāk. Bet, ja “patīsiet atpakaļ filmu”, tad atcerēsieties, ka “tādi laiki” ir bijuši vienmēr, jo vismaz lielākajai daļai cilvēku vienmēr ir sajūta, ka – ja man vēl būtu tik un tik daudz naudas, tad gan es dzīvotu zaļi, jo varētu atļauties... Un, kad cilvēks to sasniedz, tad atkal uzrodas kaut kas, kā dēļ jāstrādā vēl vairāk.
Un tad ir vēl kāds svarīgs faktors, kas ir tik pašsaprotams, ka tādēļ bieži vien paliek neievērots, par to pat neaizdomājas – manas vajadzības un apkārtējo vajadzības. Kāds varbūt teiks – bet cilvēki jau tā ir egoisti, katrs par sevi vien domā. Es teiktu - gan jā, gan nē, mana pieredze rāda, ka visvairāk egoisms izpaužas savstarpējā komunikācijā – kā asi, uzbrūkoši vārdi, kas tiek raidīti otra virzienā kā labi noasinātas atskabargainas bultas, jo viņš pats jūtas nepieņemts, nesaprasts, ka tiek uzspiests kaut kas, ko cilvēks nevēlas, bet gribot būt visiem labam, visam piekrīt, un pats pēc tam cieš. Un, protams, arī savstarpējā mērošanās spēkiem – kurš tad būs tas vislabākais, visgudrākais, visskaistākais vis...
Kā maza atkāpe par tēmu “visgudrākais” – šo vārdu dzirdot, bieži prātā nāk epizode, kad mani bērni vēl bija mazi – reiz mēģināju izšķirt vecākās meitas, kurai toreiz bija ne vairāk kā pieci gadi, pārāk iekarsušo strīdu ar jaunāko brāli, es viņai toreiz teicu, ka gudrākais piekāpjas, uz ko viņa man atbildēja, ka brālis ir gudrāks. Jā, patiesi gudrākais ir tas, kas savus talantus prot pielietot praksē – ass prāts un argumentācijas prasmes – tā noteikti ir manas meitiņas stipā puse, kas izpaudās jau agrā bērnībā. Jo gudrība ir savu zināšanu pielietošana, citādi tā paliek vien teorija, kas ar laiku piemirstas un kaut kur izplēn kā nebijusi.
Egoisms un pašcieņa – tie ir divi jēdzieni, par ko varbūt daudzi neaizdomājas, kāda ir atšķirība. Cilvēks, kam trūkst pašcieņas, neprot skaidri nodefinēt savas vērtības, un kur nu vēl šajā kategorijā – vērtības – iekļaut arī sevi pašu. Ar ko tad atšķirsies egoists – jo viņa vērtība taču ir - viņš pats, visam ir jābūt tā, kā viņš grib, jo pasaule griežas tikai ap viņu. Atšķirība ir tajā, ka egoists nespēj saskatīt pilnu lauku, kā tas veidojas - no savstarpējās mijiedarbības – to var salīdzināt kā zirgu ar klapēm uz acīm, savukārt cilvēkam, kam nav pašcieņas, iztrūkst šī sava centra apzināšanās, viņš ir pārāk “izkliedējies”- kaut kur, apkārtējā laukā, neizprotot, ka viņa mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli bez šī kodola, kas ir viņš pats, ir izkropļota. No visa iepriekš teiktā izriet, ka gan egoists, gan cilvēks bez pašcieņas – PAŠCIEŅA nav ne vienam, ne otram, jo “pilnā bilde” iztrūkst abiem.
Savu vērtību un prioritāšu noteikšana - divi atslēgvārdi, ar kuru palīdzību var salikt visu pa vietām, ja vien cilvēks tam izvēlas veltīt laiku un uzmanību - tikai tā var atgriezt balansu dažādās dzīves sfērās. Par to, vai cilvēkam ar šīm divām atslēgām un to pielietojumu dzīvē viss ir kārtībā, liecina viņa apmierinātība ar dzīvi, kam indikators ir mentālā, emocionālā un fiziskā veselība, kas dod prieku dzīvot. Atgādināšu, ka jebkuras saslimšanas sākums vispirms parādās smalkajos ķermeņos – aurā, un tikai pēc tam izpaužas fiziskajā plānā.
Veselība un pašcieņa ir savstarpēji cieši saistītas. Jo jebkuras cilvēka saslimšanas cēlonis vienmēr būs balansa trūkumu kādā no dzīves sfērām, ko ir grūti sakārtot, jo pietrūkst pašcieņas – spējas skaidri noteikt savas vērtības un prioritātes un par tām iestāties, kad ir jāizdara izvēle un jāpieņem jebkurš lēmums. Un protams, ka cilvēks ar pašcieņu par saviem lēmumiem arī būs gatavs uzņemties atbildību. Ja ir jautājums – ar ko tad sākt, es teiktu – ar pašcieņu.