Kas ir komforta zona attiecībās?

(Vakaru vadīja: Inguna Balgalve)

Sveiki!

Šodien diskutēsim par to, kas tad ir komforta zona attiecībās. Iesākumā noskaidrosim, ko tad mēs uzskatām par komforta zonu. Lai vieglāk noformulēt, sāksim ar to, ka cilvēks vienlaicīgi spēj rīkoties, just un domāt. Līdz ar to tas, kas saistās ar izpratni par komforta zonu attiecībās, vienlaicīgi asociējas arī ar psiholoģisko, emocionālo un fizisko komfortu. Tā kā mums saprotamāka ir materiālā jeb fiziskā pasaule, tad noskaidrosim, kas veido komforta zonu fiziskajā līmenī.

K(klausītājs): Pašam sava māja vai dzīvoklis. Sava nauda, mašīna. Iespēja darīt to, kas patīk.

L(lektors): Kurā brīdī šī komforta zona pārstāj būt par komforta zonu?

K: Ja kaut kas no nosauktā trūkst. Ja kāds mani ierobežo. Ja piespiež darīt to, kas man nepatīk.

L: Pie jūsu nosauktā varu piebilst, ja cilvēks grib vairāk, nekā patiesībā spēj tikt ar to galā, tad tas arī ierobežo komforta zonu. Tagad parunāsim, kas notiek, ja satiekas divi vai vairāki cilvēki un katram no viņiem ir šādas vēlmes. Kā veidot šo komforta zonu, lai katrs būtu apmierināts?

K: Vai vispār tas ir iespējams?

L: Viegli tas nav, bet iespējams tas ir. Atcerēsimies, ka iepriekšējās reizēs runājām par to, ka attiecības - tas ir savstarpējs izdevīgums. Manuprāt, vispirms jānoskaidro, kāds ir kopīgais izdevīgums, tad jānosaka prioritātes, un pēc tam jāizvērtē katram savs izdevīgums. Izejot no iepriekš minētā, tad arī tiek veidota kopīgā komforta zona pēc reālām iespējām.

L: Tagad parunāsim par emocionālo komforta zonu. Kas, jūsuprāt, ir emocionālā komforta zona?

K: Iespēja justies droši. Patīkama vide un sabiedrība. Iespēja labi un garšīgi paēst. Laba veselība. Iespēja darīt to, kas sagādā prieku. Ģimene, kas tevi gaida un par tevi priecājas. Draugi. Domubiedri.

L: No teiktā varam secināt, ka emocionālā komforta zona ir sajūta, ka varam justies droši, brīvi, radoši un priecīgi. Un kā veidot emocionālo komforta zonu starp cilvēkiem? Ne vienmēr tas, kas patīk man, patīk arī citiem un otrādi. Piemēram – mūzika.

K: Tagad mūziku, lekcijas un dažādus raidījumus var klausīties ar austiņām. Domāju, ka tā nav problēma.

L: Tā ir. Bet ja es gribu iet uz koncertu vai noskatīties filmu kinozālē?

K: Mēs jau varam ar otru vienoties, ka vienreiz apmeklēsim to, kas man patīk, pēc tam to, kas viņam. Galvenais jau ir gūt prieku no kopā pavadītā laika.

L: Lai starp cilvēkiem veidotos abiem patīkama sajūtu komforta zona, svarīgākais ir sarunāties un noskaidrot neskaidros jautājumus. Manuprāt, ja cilvēkam ir svarīgs arī otrs cilvēks, viņi atradīs kopīgu risinājumu.

L: Un kas tad ir psiholoģiskā komforta zona? Ja emocionālo stāvokli mēs vēl izpaužam, izrādot savas emocijas, tad par to, kas notiek cilvēka prātā, ir grūti spriest.

K: Tas, ka es varu brīvi teikt to, ko es domāju. Man nav jākaunas par savām domām vai to, ko pateicu. Tas, kā cilvēks pats sevi vērtē, pašcieņa. Man nav jākaunas par to, kas es esmu, kāda ir mana tautība vai sociālais stāvoklis.

L: Šeit būs grūtāk novilkt robežas, jo mūsu izpratni par pasauli un vērtībām veido daudz un dažādi faktori. Es sliecos piekrist, ka psiholoģiskā komforta zona vairāk saistās ar to, cik cilvēks sevi ciena un spēj pielāgoties konkrētajai situācijai.

K: Vai vienmēr ir jāpielāgojas citiem?

L: Sakot - pielāgoties situācijai, es domāju - spēju novērtēt situāciju un adekvāti rīkoties. Tas, ka cilvēks prot lamuvārdus, tas nenozīmē, ka tie jālieto pie pirmās izdevības, bet dzīvē var būt situācija, ka tā ir vienīgā valodas forma, ko otrs saprot.

K: Kā ir ar teicienu: „Gudrākais paklusē”?

L: Ir arī teiciens – klusēšana, piekrišana. Ja saliekam abus šos teicienus kopā, sanāk, ka klusējot mēs radām otram iespaidu, ka viņam ir taisnība un mēs viņam piekrītam. Šeit neiet runa par to, kurš gudrāks vai dumjāks, jo to tāpat nevar salīdzināt. Runa ir par to, ka, ja tu nepiekrīti otra teiktajam, tev ir tiesības izteikt savu viedokli. Ne vienmēr ir jānonāk pie viena kopīga viedokļa, ir reizes, kad katrs var palikt arī pie sava viedokļa, gan jau laiks un rezultāts parādīs, kuram konkrētajā situācijā bija taisnība.

L: Atgriezīsimies pie šī vakara tēmas un mēģināsim sev noformulēt, kas tad ir komforta zona un kas to nosaka.

K: Pēc manām domām, komforta zona ir tās manis pašas noteiktās robežas, kuras es nosaku citiem, lai viņi tās respektētu un ievērotu. To var saukt arī par pašcieņu pret sevi. Šīs robežas man ļauj labi justies kopīgajā pasaulē. Ja veidojas attiecības ar apkārtējiem, tad es arī cenšos respektēt viņu noteiktās robežas, tā izrādot cieņu pret viņiem. Noteiktās robežas jau arī var mainīt. Sākumā es cilvēku nepazīstu un nosaku šīs robežas tā, lai viņš par mani neuzzina vairāk, kā es to gribu. Ja ar laiku es viņam sāku uzticēties, tad arī robežas samazinu un pielaižu jau sev tuvāk.

L: Varu piekrist teiktajam par komforta zonas robežām. Bet kas tad nosaka šīs robežas – ķermenis, sajūtas vai prāts.

K: Lielāko daļu jau laikam tomēr nosaka prāts. Ķermenis var pārvietot to, kas viņam ir pa spēkam. Tā kā ķermenis laikam nebūs tas, kas nosaka robežas.

L: Ķermeņa darbību vada sajūtas, jo tā mēs varam noteikt vai tas mums ir pa spēkam vai nē. Ja ķermenis nenosaka komforta zonas robežas, tad kas to nosaka?

K: Ja ar ķermeni nevar noteikt robežas, tad ar prātu diez vai mēs to spējam. Visi zinām, ka mūrim, ko prāts uzbūvē, jūtas kāpj pāri. Tad jau sanāk, ka komforta zonas robežas nosaka sajūtas.

L: Kopīgiem spēkiem esam nonākuši pie secinājuma, ka robežas mūsu dzīvē nosaka nevis ķermenis vai prāts, bet tieši sajūtas. Tāpēc ir svarīgi runāt par to, kas mums patīk vai nepatīk, kā mēs domājam. Jebkuru attiecību pamatā ir spēja izrunāties, atklāt savas domas, sajūtas. Mēs visi neesam telepāti un titri pa pieri arī neslīd, tā kā citi nevar zināt, kas mūsos notiek, ja mēs viņiem to paši nepasakām. Jāatceras, ka saruna starp diviem cilvēkiem ir dialogs, nevis monologs. Tikpat svarīgi, kā pastāstīt otram par to, kā tu jūties, ir arī prasme uzklausīt otru, kad viņš runā, un nejaukties pa vidu ar padomiem, pirms neesi visu noklausījies. Strīdi rodas no tā, ka savlaicīgi nepasakām savu viedokli un vēlāk kliedzam uz otru, pat viņā neklausoties. Neprasme sarunāties, vienam otrā ieklausoties, šobrīd mūsu sabiedrībā jau ir kļuvusi par nopietnu problēmu. Sarunāties nebūt nenozīmē bārstīties ar pārmetumiem otra virzienā. Sarunāties nozīmē otram pastāstīt par to, kā es jūtos un kā es domāju, lai viņam ir vieglāk mani izprast.

Oktobris klāt ar pasakainām krāsām un rudenim raksturīgo smaržu. Laiks parunāt par veselību. Tāpēc oktobri veltīsim sarunām par vienu no patīkamākajām sajūtām – labu veselību, kā to saglabāt arī gada vēsajā laikā.

Uz tikšanos 2.oktobrī!