Veselība no dažādiem rakursiem

(Vakaru vadīja: Inguna Balgalve)

Sveicināti oktobrī! Rudens daudziem asociējas ar krāsainām lapām, tumšiem lietus mākoņiem un drēgnumu. Tāpēc šovakar parunāsim par to, kā saglabāt patīkamas sajūtas arī rudenī. Ja cilvēks jūtas labi un ir apmierināts ar savu dzīvi, tad nav nozīmes, kādi ir laika apstākļi. Laba pašsajūta ir veselības pamats. Pareizs uzturs, fiziskās aktivitātes, veselīgs miegs un citi pasākumi veselības uzturēšanai ir tikai instrumenti, ko izmantojam, rūpējoties par savu veselību. Šovakar mēģināsim atrast kopsaucēju tam, kas tad ir laba veselība un kurā brīdī sākas saslimšana.

L(lektors): Tātad, kas pēc jūsu domām ir laba veselība?

K(klausītājs): Laba veselība ir tad, kad nekas nesāp. Labi jūties. Vari darīt, ko gribi, un nav jādomā par to, ko tu vari vai nevari izdarīt. Tad, kad tevī ir harmonija. Iekšējs miers. Līdzsvars starp to, ko tu gribi un vari.

L: Piekrītu iepriekš teiktajam, ka kopumā laba veselība ir spēja labi justies. Tas sasaucas arī ar iepriekšējā sarunu vakaru tēmu, ar to, kas ir komforta zona. Tātad varam teikt, ka katra cilvēka spēja labi justies nosaka viņa komforta zonu un ir arī priekšnosacījums labai veselībai.

L: Man skolotāji ir teikuši, ja es gribu kaut ko iemācīties, lai atrodu atdarināšanas vērtu cilvēku, kurš šajā jomā ir pieredzējis un ar labu slavu. Gatavojoties runāt par veselību, domāju, kur meklēt šo atdarināšanas piemēru. Izvēlējos Japāņu pieredzi, jo viņi ir vieni no ilgdzīvojošajām tautām.

Japāņi uzskata, ka labas veselības un ilgdzīvošanas pamatā ir filozofija par to, kādu tu redzi dzīvi un jēgu savai dzīvei. Tas ir kā ceļa rādītājs, kurā virzienā tu dosies. Attiecīgi izvēlētajam virzienam arī veidosi paradumus un uzkrāsi zināšanas. Kā viņi paši saka, ja tu zini kurp un pēc kā dodies, tad tevī nav vietas satraukumam, jo, pirms došanās ceļā, tu jau tam esi sagatavojies. Es to varētu salīdzināt ar mūsu psiholoģisko stāvokli.

Otrā viņu mācība ir – jebkurā situācijā saglabā mieru un vēro, kas notiek apkārt. Ja cilvēks ļaujas emocijām, viņam ir viegli novirzīties no mērķa, uz kuru viņš devās. Tas nenozīmē, ka cilvēkam nedrīkst būt emocijas, tas nozīmē, ka satraukumā (vienalga vai to izraisīja pozitīvi notikumi vai negatīvi) ir grūti pieņemt saprātīgu lēmumu. Mēs taču paši sakām, ka žogam, ko prāts uzceļ, emocijas kāpj pāri. Tātad svarīgi ir atrast zelta vidusceļu un nekrist galējībās. Tātad varam teikt, ka ne mazāk svarīga kā psiholoģiskā stabilitāte ir arī emocionālā stabilitāte.

Un, visbeidzot, Japāņi uzskata, ka cilvēka ķermenis ir tikai ekrāns, uz kura parādās tās lietas, ar kurām cilvēks psiholoģiski vai emocionāli nespēj tikt galā. Katram orgānam un ķermeņa daļai atbilst kāda no dzīves sfērām. Viņu veselības filozofijas pamatā ir ķermeņa spēja sasprindzināties un atslābināties, tas pats princips, kas ieelpai un izelpai. Visam ir jābūt ritmiski un līdzsvarā. Ja cilvēks jūtas labi, viņš atslābinās, ja slikti vai uz kaut ko koncentrējas – sasprindzinās. Lai pasargātu sevi no sāpēm, cilvēks arī sasprindzinās. Sāpes rāda, ka kaut ko darām nepareizi, un tā rezultātā sev nodarām pāri. Tad, kad mums ir labi gan psiholoģiski, gan emocionāli, tad arī fiziskā līmenī jūtamies labi, jo esam atslābinājušies, un organisms var veikt pašattīrīšanos un pašatveseļošanos. Ja cilvēks ilgstoši ir sasprindzis, tad arī muskuļi savelkas ciešāk un palēnām sāk nosprostot asinsriti, limfas kanālus, nervu kanālus, veicina šlakvielu, tauku un sāļu uzkrāšanos, un lēnām sāk stumdīt arī kaulus. Mūsu ķermenī parādās sāpes, brīdinot, ka ar veselību, kaut kas nav kārtībā un ir laiks doties pie ārsta pēc palīdzības.

K: Tāpēc jau saka, ka slimība vispirms rodas galvā un tikai tad ķermenī.

K: Es saprotu, ka psiholoģiski var būt pārslodze, kas noved pie stresa un saslimšanas, tāpat arī ilgstošs emocionāls stress, bet man īsti nav skaidra tā doma par dzīves filozofiju. Kā tas ietekmē veselību.

L: Ja mēs bērnībā vai jaunībā sapņojām ar vaļējām acīm un teicām, ka man reiz būs..., mūs pieaugušie parasti norāja, lai beidzam filozofēt un darām kaut ko praktisku un lietderīgu. Tāpēc mums šis termins Filozofija asociējas ar kaut ko nereālu, nesasniedzamu. Patiesībā mēs katru dienu sākam ar filozofēšanu, jo, pamostoties no rīta, mēs uzreiz neķeramies klāt pie darbošanās, bet vispirms izdomājam, kā sāksim dienu, tad - ko vilksim mugurā, ko un kad ēdīsim -, un tikai tad soli pa solim darām to, ko pirms tam izdomājām. Arī iepērkoties mēs taču neņemam pirmo preci, ko ieraugām, tad uzreiz maksājam par to, un tikai tad sākam domāt, ko ar to iesākt.

K: Ir redzēti arī tādi gadījumiJ

L: Protams, ir arī izņēmumi. Tomēr vairākums vispirms apspriežas ar „gudru cilvēku”, tas ir – ar sevi. Domās mēs cenšamies saprast, vai tas, ko gribam, mums ir vajadzīgs (iepriekš runājām par izdevīgumu), tad ņemam palīgā sajūtas, kuras palīdz izdarīt izvēli un pieņemt lēmumu, un tikai pēc tam seko rīcība, vai nu izvēlēto preci ieliekam pirkumu groziņā, vai dodamies tālāk izvēlēties kaut ko citu. Dzīves filozofija nozīmē prasmi redzēt sevi, dzīvojot dzīvi soli pa solim: ko gribam sasniegt jaunībā, ko gribēsim savos spēka gados, kā veidosim savu dzīvi brieduma gados un kādas veidosim vecumdienas.

K: Bet dzīve jau tik un tā ievieš savas korekcijas.

L: Tā ir. Tomēr dzīve nenosaka tavas prioritātes, tās nosaki tu pati. Lai kādi būt apstākļi, vienalga tu mēģināsi saglabāt savas prioritātes. Vienam prioritāte ir ģimene, un viņš jebkuros apstākļos gādās, lai tā būtu kopā un viens otru atbalstīs. Citam varbūt prioritāte būs nauda, un viņš arī jebkurā situācijā atradīs iespēju nopelnīt. Vēl kādam prioritāte būs slava vai amats. Tā jau ir tā dzīves filozofija, kas ir katra prioritātes dzīvē.

K: Tu jau vari gribēt daudz ko, bet bieži vien jāupurē savas vajadzības kopīgiem mērķiem vai ģimenes dēļ.

L: Ir atšķirība, vai tu upurē savus sapņus un mērķus, vai saglabā tos, tikai apzinies, ka uz kādu brīdi būs jāpielāgojas citiem apstākļiem, bet tas nav iemesls, lai atteiktos.

Ja atteiksies, tu jutīsies slikti, un organisms to uztvers kā stresu, līdz ar to sāksies saslimšana. Ja pielāgosies, iespējams, atklāsi sevī jaunus talantus un spēku, tas radīs prieku, un organisms būs tikpat stiprs, cik tu savā ticībā.

K: Nav viegli pieņemt savus lēmumus, ja visu dzīvi esi klausījies, kā tev jāklausa citi, kas vecāki, gudrāki un pieredzējušāki.

L: Piekrītu, ka tas nav viegli, bet nekad nav par vēlu, lai sāktu kaut vai pamēģināt. Vismaz uz sarunu vakaru redzu, ka esat atnākuši pēc pašu gribas. Cik vēl ir tādas lietas, kuras jūs darāt pēc pašu gribas. Jo vairāk spēsiet ieraudzīt, jo labāka ir jūsu veselība.

Kas ir dzīves filozofija? Ne strādāt, ne mācīties, ne būt bagātam un arī ne laimīgam. Dzīves filozofija ir gūt prieku no tā, ko darām, tas ietver arī mācīšanos un tos brīžus, kad kaut kas nesanāk. Tikai vieni gūst prieku no ēdiena, citi no alkohola lietošanas, vēl daži krājot naudu, citi rod prieku ģimenē, ceļošanā, kalpošanā utt. Cik cilvēku, tik prioritāšu, vieniem sīkākas, ikdienišķākas, citiem lielākas, patriotiskākas.

K: Kad mēs to iemācīsimies?

L: Tad, kad sapratīsim, ka cilvēks nav domāts otra cilvēka ērtumam, bet gan kopīgai sadarbībai, kopīgu mērķu sasniegšanai.

K: Ja runā par veselību, tad šobrīd izskatās, ka medicīna ir bizness, kur var pelnīt naudu uz slimu cilvēku rēķina, tāpēc diez vai par kaut kādu psiholoģisko un emocionālo veselību kāds runās, un kur vēl par kaut kādu dzīves filozofiju vai prioritātēm.

L: Šodien mēs par to runājām, un nu jau arvien vairāk par šo tēmu runā arī dažādi citi speciālisti. Jautājums ir par to, cik cilvēki paši ir gatavi kaut ko mainīt savā dzīvē. Vieglāk taču ir iedzert tableti, pakritizēt vai paslavēt ārstu.

L: Par to, kā mēs varam palīdzēt sev paši ar praktiskiem piemēriem un vingrinājumiem, runāsim jau trešdien, 9. novembrī.