Kā reaģēt tuviniekiem un citiem līdzcilvēkiem, ja ģimenes locekli vai kolēģi ir skārusi nopietna slimība

(Vakaru vadīja: Vineta Riekstiņa)

Labvakar! 

Šovakar mūsu sarunu vakara tēma nav no patīkamākajām un vienkāršākajām - kā runāt, reaģēt, ja kādu no tuviniekiem, kolēģiem vai līdzcilvēkiem ir skārusi nopietna diagnoze. Vēlos padalīties ar savu pieredzi, ar ko man bija jāsaskaras, kad divus ar pusi gadus atpakaļ man diagnosticēja krūts vēzi. Šodien es to visu varu atcerēties un pastāstīt bez emocijām, ar visdziļāko pateicību par veselības atgūšanu.

Tikai ar šodienas acīm, tīri analītiski atskatoties uz tā laika notikumiem, es saprotu, ka komunikācija par šo tēmu - gan ar mediķiem, gan tuviniekiem - varēja noritēt savādāk. Es neko nepārmetu mediķiem par medicīnisko profesionalitāti, diemžēl, valsts slimnīcās ārstiem ir tik liela pārslodze, ka šad tad tiek piemirsts, ka, ja ārstam kārtējā pacienta diagnoze ir viņu ikdiena, tad cilvēkam, ar kuru tas ir noticis, tādā brīdī pasaule uz mirkli sastingst, daudziem arī sabrūk, ja netiek atrasts spēks un iemesls, kāpēc celties un to būvēt no jauna. 

Visgrūtāk kaut ko tādu ir pateikt pašiem tuvākajiem cilvēkiem, jo tu saproti, ka viņiem tas būs ļoti sāpīgi. Un šādas situācijas neskar tikai mani, bet ir aktuālas daudziem jo daudziem. Izrādās, ka arī šeit var palīdzēt zināšanas, lietu kārtības un būtības izpratne. 

Meklējot atbildes uz jautājumiem, kā runāt par šādu smagu tēmu ar citiem, esmu sapratusi, ka vislielākā atbildības daļa par šodienas izveidojušos situāciju ir meklējama mūsdienu rietumu kultūrā, kur iztrūkst izpratnes par nāvi, bēdām un par sērošanu, jo šāda diagnoze  - pirmā reakcija - tās ir nāves bailes. Pie mums arī situācijā, kad kāds no tuviniekiem ir nomiris, nav pieņemts ar palicējiem runāt par sērošanu, notiek sava veida izlikšanās, ka nekas tāds jau nav noticis, parasti palicējs pēc pāris dienām atgriežas darbā, un lielākā daļa apkārtējo izliekas, ka nemana, ka varbūt ar kolēģi kaut kas tomēr īsti nav kārtībā, bet kā lai ar viņu par to runā? Ir gandrīz pavisam pazuduši rituāli un paražas, kas bēdīgo un sērojošo cilvēku atbalstīja, palīdzēja viņam izpaust savas sāpes un izdzīvot savas bēdas. Mēs neesam paraduši par šādām tēmām runāt, un tieši tāpēc šīs sarunas ir tik grūtas.

Ne velti šodien tik daudz tiek runāts par emocionālo inteliģenci (EQ). To varētu definēt kā spēju izprast savas sajūtas un emocijas, sajust un izprast apkārtējo emocijas un spēt adekvārti reaģēt. 

Mēs varam teikt, ka cilvēkam piemīt emocionālā inteliģence, ja viņš apzinās un arī izprot savas emocijas, ja viņam ir adekvāts pašvērtējums. Emocionāli inteliģentam cilvēkam piemīt mērķtiecīga paškontrole, iniciatīva, optimisms. Viņš izprot arī citu cilvēku emocijas (ir empātisks), prot uzturēt attiecības, risināt konfliktus, uzmundrināt un iedvesmot, darboties komandā, spēj izrādīt emocijas pareizajā vietā un laikā.

Kad cilvēku skar nopietna slimība, tā izraisa dziļu emocionālo krīzi, jo uz laiku vai neatgriezeniski tiek pārtraukta ierastā ikdiena, tās ir raizes par nākotni. Ja mums būtu izpratne par to, ar kādām norisēm un emociju gūzmu mums nāksies saskarties pēc diagnozes noteikšanas, tas atvieglotu izpratni par turpmākajiem notikumiem un reakcijām.

Zemāk ir redzams, kādam emocionālam norišu ciklam ir jāiziet cauri cilvēkam pēc X diagnozes saņemšanas. Un, izrādās, ka gandrīz tāpat jūtas arī cilvēka tuvinieks. Kaut ko līdzīgu piedzīvo arī, piemēram, darba kolēģi - atkarībā no tā, cik tuvas attiecības abiem ir bijušas iepriekš. 

Pēc diagnozes uzzināšanas cilvēks piedzīvo šoku, kas var izpausties kā pilnīgs miers, raudāšana, neticība (tā darbojas vēlme sevi pasargāt), dusmas, izmisīgas domas.

Tad var sekot visdažādākās reakcijas - cilvēks vēlas vienkārši parunāties ar citiem, arī uzzināt citu pieredzi līdzīgā situācijā; lūgt un pieņemt palīdzību; cilvēks var gribēt atsākt ikdienas gaitas. Var sekot visdažādākās emocionālās izpausmes - vajag tām ļauties! Jāmācās atpazīt savas emocijas, jo var būt visdažādākās sajūtas ķermenī, kas var būt saistītas ar emocijām, piemēram, smaguma sajūta visā ķermenī var liecināt par depresiju; saspringti pleci var liecināt par bailēm un raizēm.  

Emocijas var izsaukt dažādi apstākļi, piemēram, pusdienas ar draugu var radīt pēkšņas garastāvokļa maiņas - skumjas. Emocijas var izraisīt dažādas domas, piemēram, “Kā es ar to tikšu galā?” - neskaidrība; “Varbūt es to visu pārdzīvošu?” - cerība. 

Pārstrādes procesā ieteicams:

• Pierakstīt savas domas (lai mainītu programmas, nepareizos uzstādījumus).

• Savākt visa veida informāciju - gan par atveseļošanos, gan par ārstniecības procesu un citām pieejamajām iespējām;

• “Es un mana krīze” - apzināt savas stiprās puses, uz ko balstīties, apzināt vājās puses - ko varētu mainīt.

Stabilitātes atgūšanas procesā jāsaprot, kā dzīvot tālāk - kāds būs mans jaunais “es” - ar jaunajiem uzstādījumiem un vērtībām. Ārstniecības laikā var būt notikušas izmaiņas ķermenī (piemēram, matu izkrišana ķīmijterapijas laikā; izmaiņas ķermenī pēc ķirurķiskas iejaukšanās).

Šādā sarežģītā dzīves situācijā ikvienam ir nepieciešams tuvinieku un līdzcilvēku atbalsts. Tas, ka otrs cilvēks mums atklāj savu iekšējo pasauli, ir liela dāvana. Jo nav daudz tādu, kam mēs to būtu gatavi darīt paši. Un, ja mēs godīgi sev pajautātu, kuri cilvēki mūsu dzīvē ir bijuši visnozīmīgākie, tad visbiežāk ne jau tie, kas mums ir devuši gudrus padomus un pateikuši priekšā risinājumus, bet gan tie, kas ir līdzdalījuši mūsu sāpes un iejūtīgā, delikātā veidā pieskārušies mūsu ievainojumiem. Tie ir draugi, kas bijuši kopā ar mums izmisuma un neskaidrības brīžos, kuri ir varējuši pieņemt mūsu nespēju, neziņu, bezpalīdzību.

Tādēļ komunikācijā vissvarīgākā ir klausīšanās, uzklausīšana, līdzpārdzīvošana. Daudzi no mums, pat uzmanīgi klausoties, to dara vērtējoši, paši bieži to neapzinoties. Savu “spriedumu” vismaz uz laiku vajadzētu atlikt. Par ko mēs domājam, kad otrs mums kaut ko stāsta? Bieži tikai par to, ko mēs viņam teiksim, kad viņš apklusīs. Pirmkārt, cilvēks ir jāuzklausa, pēc tam tikai jāatbild. Atstājiet telpu klusumam, nopūtām, arī asarām. Vislabāk būtu, ja savstarpējo komunikāciju veidotu atklātu, kur abas puses var skaidri izteikt savas sajūtas. 

Bieži vien saslimušais pats nezina, kā uzsākt sarunu. Var izmantot tamlīdzīgu frāzi kā “Iespējams, esi dzirdējis, ka man ir X slimība. Mēs par to varam runāt, es no sirds ceru, ka arī atklāti”. Kad saruna ir uzsākta, var pastāstīt par savām sajūtām, piemēram, ka augstu novērtē otra palīdzību, bet nevēlas izjust žēlumu un īpašu attieksmi pret sevi. Cilvēks var lūgt kādu konkrētu palīdzību. 

Sniedzot atbalstu tuviniekam, kas saslimis, būtu jāņem vērā, ka, lai pielāgotos jaunajai situācijai, ir vajadzīgs laiks. It sevišķi sākuma posmā saslimušais pats var nesaprast, kāda palīdzība viņam ir nepieciešama, tādēļ būtu labi aktivitāti izrādīt atbalstītājam pašam. Izvairīšanās uzvedība un saslimušā atstāšana vienatnē ir sliktāka, nekā neveikli formulēti centieni kādu mierināt. Labāk būtu izvairīties no aizbildnieciskas attieksmes, bet būt pieņemošam un dalīties raizēs. Ir ļoti svarīgi, lai arī atbalstītājam būtu iespēja izstāstīt kādam citam savas emocijas, jūtas un domas.

Mēs visi vēlamies būt patiesi pieņemti - jebkurā situācijā, jebkādā ķermeniskā veidolā. Mēs gribam mīlēt un būt mīlēti, būt vajadzīgi  - arī tik sarežģītā dzīves brīdī. Un, lai nu kā, nezaudēt cieņu savās un citu acīs.

Viena no divām cilvēku visvairāk transformējošām norisēm ir lielas ciešanas. Otra ir liela mīlestība. Nekas tā neliek aizdomāties par dzīvi un tās vērtībām kā nāves tēma. Divi lielie pasaules notikumi - dzīvības sākšanās un izbeigšanās. Ja cilvēks ir atveseļojies pēc nopietnas diagnozes pārslimošanas, cilvēka apziņā ir notikušas nopietnas izmaiņas, var teikt, ka tagad tas ir cits cilvēks.

Cilvēki padara sevi vājākus nekā patiesībā ir, ja vairās no domām un jūtām, kuras izsauc dzīvības un nāves tēma. Domu un jūtu kārtošana attiecībā uz šo tēmu palīdz visiem pilnvērtīgāk un bagātāk izdzīvot un izbaudīt konkrēto dzīves mirkli.

Nākamajā sarunu vakarā būs izveseļošanās pieredzes stāsts - emocijas, sajūtas, pārdomas, praktiskas lietas. Ja pat cālis spēj mainīt realitāti, ko pierāda zinātnisks eksperiments, tad ko spējam mēs, cilvēki, tikai jautājums ir par to, vai mēs šīs spējas izmantojam?

Uz tikšanos atkal trešdien, 23. oktobrī!