Sarunu vakara tēma: Ap un par mīlestību

(Sarunu vakaru vadīja: Inguna Balgalve)

L (lektors): Šovakar parunāsim par to, kādas domas un sajūtas izraisa vārds mīlestība.

K (klausītājs):

1. Man tas saistās ar attiecībām starp cilvēkiem. Pirmkārt, jau laikam ar saviem tuvajiem cilvēkiem, kad kopā tu vari justies labi un droši.

2. Pievienojos iepriekš teiktajam, un vēl man tas asociējas ar sajūtu, ka tu vēlies izdarīt kaut ko labu arī citiem. Man sanāk daudz ceļot pa pasauli, un es redzu, ka ir valstis, kur valdības līmenī ir realizēti projekti, lai iedzīvotājiem patiktu tur dzīvot un arī strādāt. Es domāju, ka tā ir patiesa cilvēkmīlestība, kur netiek domāts tikai par sevi.

3.Man mīlestība asociējas ar prieka sajūtu, kad gribas kļūt labākam, nekā tu esi uz šo brīdi, radoši darboties, iepriecinot sevi un līdzcilvēkus.

4.Man gribas mīlestību sadalīt tādās kā turziņās – vienā prieks un kopā būšana ar savu ģimeni, draugiem un domubiedriem, otrā – mīlestība uz dzīvi, dabu, Dievu, bet trešajā to, kas ir tikai vienam, man īpašam cilvēkam – savai otrajai pusītei.

5. Man mīlestība saistās ar siltumu attiecībās, prieku, maigumu un vēlmi iepriecināt gan sevi, gan citus.

L: Raugoties uz jums no malas, redzu, ka brīdī, kad stāstāt par savām sajūtām, jūsu sejas kļūst gaišākas, parādās smaids, un acis sāk mirdzēt. Ja cilvēkā brīvi plūst mīlestības enerģija, tā ļauj viņam justies ļoti labi.

K: Protams, tas taču ir tik patīkami! Tāpēc jau to sauc par labsajūtu.

L: Viens no maniem Lielajiem skolotājiem teica, ka tajā brīdī, kad cilvēks sajūt patiesās mīlestības pieskaršanos un ieplūšanu viņā, cilvēks apskaidrojas, bet līdz tam viņš mīlestību meklē daudz un dažādos veidos.

K: Tad jau sanāk, ka mēs neviens te neesam vēl iepazinuši mīlestību.

L: Ja mēs domājam, ka apskaidrošanās ir gaismas uzplaiksnījums, kas mūs savieno ar lielo gaismu, tad, protams, varu piekrist. Mana skolotāja skaidrojums bija, ka tad, kad cilvēkā sāk plūst mīlestības enerģija, viņa dvēseles spēks ņem virsroku pār prāta spēku, un viņš no tā brīža nespēj nodarīt citiem sāpes un ļaunumu, kaut arī redz citu netaisnību vai negodīgo rīcību.

K: Tie ir tie cilvēki, kurus sabiedrībā dēvē par vientiešiem, lētticīgajiem un tamlīdzīgi.

L: Tas tikai pierāda, cik ļoti liels mīlestības trūkums ir cilvēkiem, kas veido mūsu sabiedrību. Cilvēki cenšas par naudu, ar viltu un citu cilvēku apmuļķošanu iegūt to, kas, viņuprāt, viņiem ļaus justies labi (labsajūtu uz citu rēķina).

Reiz pie manis uz konsultāciju bija atnācis biznesa cilvēks, kurš ar savu firmu piedalījās profesiju nedēļā, kad skolēni var nākt ekskursijās un iepazīties ar ražošanas procesa ikdienu. Viņš man pastāstīja savus novērojumus:

 „Atnāca pie manis vidusskolas skolnieki, lai iepazītos ar ražošanas procesu. Kamēr es centos viņiem par biznesu stāstīt un ieinteresēt, viena daļa skolēnu bija nolēmuši pašizglītoties, tāpēc patvaļīgi staigāja, kur patīk, kaut ko paraustīja, paspaidīja, šad tad apgāza. Uz atkārtotiem uzaicinājumiem turēties visiem kopā - nereaģēja. Viena daļa bija aizņemti ar telefoniem un vienaldzīgi nāca pārējiem aiz muguras. Kad jautāju, kādi ir jautājumi, tad bija daži jautājumi, vai atsevišķās grupās neviens jautājums tā arī netika uzdots. Kad pateicu, ka esmu visu parādījis, tad ar tādu pašu attieksmi skolēni devās prom. Tad man piezvanīja no tā sauktās Speciālās skolas, kur mācās bērni ar īpašām vajadzībām, un jautāja, vai viņi arī var atbraukt uz uzņēmumu ekskursijā. Atbrauca, nākot iekšā, visi kā viens sasveicinājās bez audzinātāju atgādinājuma. Visi stāvēja bariņā un klausījās, ko es stāstu, un ik pa brīdim uzdeva jautājumus. Kad vedu gar iekārtām, neko neaiztika un neraustīja. Tur, kur bija sagatavoti reklāmas materiāli, tika paprasīta atļauja, vai drīkst paņemt. Ejot projām, visi no manis atsveicinājās.

Kad viņi aizgāja, es stāvēju un domās salīdzināju vidusskolu un speciālo skolu bērnu uzvedības. Man radās jautājums – kuri no viņiem ir normāli?”

K: To jau var redzēt ik uz soļa. Kāpēc tas tā ir noticis?

L: Tas saistīts ar mūsdienu dzīves stilu un ritmu. Katrs ar sevi un savām dzīves prioritātēm ir tik ļoti aizņemts, ka otram cilvēkam, un tai skaitā arī bērniem, veltām arvien mazāk laika un uzmanības. Lai uzaudzinātu bērnu ar īpašām vajadzībām, tam ir jāvelta katru dienu daudz laika. Vecāki dienu no dienas ar viņiem darbojas, sarunājas, samīļo, atbalsta un iedrošina, tāpēc viņi nav stresā un agresīvi. Viņi saņem no tuviniekiem mīlestību un sniedz to pretī. Viņi prot priecāties par ikdienišķām lietām, kamēr tā sauktie „normālie bērni” visu laiku kaut ko meklē un grib vairāk par to, kas jau ir. Viņi nav mierā ne ar sevi, ne apkārtējiem, ne sabiedrību. Lielai daļai mūsdienu bērnu trūkst vecāku uzmanības, samīļošanas, darbošanās kopā ar vecākiem, novērtējuma un arī pamatotas kritikas ar sekojošiem paskaidrojumiem. Virtuālā vide nevar un nekad nevarēs aizstāt cilvēku un adekvātu komunikāciju divu un vairāku cilvēku starpā. Ar virtuālās vides starpniecību nav iespējams ne radīt, ne nodot sajūtas, kas piemīt cilvēkam. Par to, ka šobrīd sabiedrībā ir liels mīlestības enerģijas deficīts, liecina procesi, kas notiek valstī. Kā skolotājs teica: ”Cilvēks, kurā plūst mīlestības enerģija, nespēj apzināti darīt pāri nevienai dzīvai būtnei, vai tas ir cilvēks, dzīvnieks vai daba, jo viņā nav ļaunuma, kas rada vēlmi iznīcināt, pazemot un nodarīt sāpes otram. Viņš uzņemas atbildību par savas darbības vai bezdarbības radītajām sekām.”

Pavērojiet, kā spēlējas mazi bērni, ar kādu mīlestību viņi izturas pret savām mantiņām, mājdzīvniekiem un vecākiem. Viņi to dara ar prieku un patiesām emocijām, veltot tam, ko dara, visu savu uzmanību. Viņi ir apskaidroti. Viņi ir patiesi pret sevi un apkārtējiem. Ko mēs, pieaugušie, izdarām ar bērniem? Kas ir tas, ar ko mēs viņiem iemācām novērsties no ticības labajam un cilvēcīgumam?

K: Jo pieaugušāki mēs kļūstam, jo egoistiskāki paliekam. Uz to ir vērsta visa izglītības sistēma. Skolā māca būt noderīgam darba tirgum, par attiecībām cilvēku starpā, godprātīgu attieksmi pret sevi un citiem, kā arī sadarbošanās svarīgumu tur stundas nav paredzētas. Rezultātā sanāk, ka, ko paši viņiem mācām, par tiem arī viņi izaug.

L: Cilvēks pēc savas būtības ir atdarinātājs, tāpēc bērns apzināti vai neapzināti kopē savus vecākus. Ja gribam, lai mūsu bērni ir laimīgi, tad vecākiem ir jāpiestrādā pie savām attiecībām un vērtībām, apzinoties, ka bērns ies viņu pēdās. Tas ir dabas likums – atkārtošanās likums, ko mēs dēvējam par klasteriem.

K: Bet ir taču izņēmumi?

L: Protams. Izņēmumi ir vienmēr. Tikai par izņēmumiem viņus sauc tāpēc, ka tie ir acīmredzamā mazākumā, bet kopīgās tendences nosaka vairākums.

Kāds ir kopsaucējs mūsu šīvakara tēmai? Kas pēc jūsu domām ir mīlestība, un vai to var izmērīt?

K: Mīlestības enerģija ļauj justies labi, tāpēc tā ir sajūta, ka viss ir kārtībā, tu jūties drošībā, vari būt pats un radoši darboties. Tas viss sagādā prieku un rada tevī vēlmi ar to, kas tev ir, dalīties ar apkārtējiem. Mīlestības enerģija ienes gaismu tumsā, prieku, kur ir bēdas un skumjas, veselību un uzplaukumu, kur valda panīkums.

"Gūt var ņemot, gūt var dodot! Dodot gūtais - neatņemams." /Rainis/

L: To, cik mūsos ir šis brīnumainais, dziedinošais spēks, kas ļauj justies līdzsvarotiem, dāsniem, nosaka katrā uzkrātais gaismas daudzums. Jo vairāk caur cilvēku plūst gaisma, jo lielāks ir ap viņu esošais mīlestības lauks. Mīlestība ir dodoša. Tā nav materiāla, bet gan sajūta, ka viss ir labi. Mīlestība ir smaidā, apskāvienā, spējā uzklausīt, atbalstīt, iedrošināt, samīļot un vēl ļoti daudzās izpausmēs.

Nākošajā reizē atkal parunāsim par vēl vienu visu laiku aktuālo tēmu: „Sievietes lomu sociālās vides veidošanā.” Šoreiz apskatīsim to caur dabas likumu prizmu.