Bez manas palīdzības tu savā dzīvē... (2. daļa)
Turpinājums Sarunu vakara tēmai: “ Bez manas palīdzības Tu savā dzīvē…”
(Sarunu vakaru vadīja: Inguna Balgalve)
Turpinot sarunu, padiskutēsim par šādām tēmām:
- Kad ir jāpalīdz un kad jāatsaka?
- Kā atpazīt, vai cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, vai varbūt tā ir manipulēšana?
- Vai dziednieki var palīdzēt?
- Cik daudz jāpalīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?
L (lektors): Palīdzēt otram, ja tas ir mūsu spēkos, vajag tad, kad to lūdz.
K (klausītājs): Ir gadījumi, kad cilvēks lūdz, lai tu viņam palīdzi, bet patiesībā tu redzi, ka viņš ar to var tikt pats galā, bet dažādu apsvērumu dēļ vienkārši negrib to darīt.
L: Ja neesi gatavs palīdzēt, vai arī ir citi iemesli, tev ir tiesības atteikt.
K: Ja atteikšu, nejutīšos labi, bet negribas, lai mani izmanto.
L: Tad atceramies, ka palīdzēšana ir sadarbošanās, izlīdzēšana, un tāpēc jādara kopā tik, cik katram ir pa spēkam.
K: Kā rīkoties, ja cilvēks tev prasa: “Vai vari to (tas varbūt jebkas) izdarīt manā vietā, jo man šobrīd tam nav laika”.
L: Principā tā nav palīdzēšana, bet gan darīšana otra vietā. Tas nozīmē, ka cilvēks ir uzņēmies vai saplānojis vairāk, nekā atļauj viņa resursi. Tomēr, tā kā dzīvei patīk ik pa laikam ieviest savas korekcijas, šādas situācijas var izveidoties. Tādā gadījumā mēs varam cilvēkam izpalīdzēt, bet, ja redzam, ka tas jau kļūst pa ieradumu, tad sakām – nē!
K: Kā ir ar naudas aizdošanu?
L: Par to var runāt daudz un plaši, bet es centīšos atbildēt īsi. Tātad nauda – tāpat kā laiks -, ir starpnieks starp mums un mūsu vēlmju piepildīšanos. Ne velti tautā saka, ka laiks ir nauda, un otrādi. Mēs tērējam savu dzīves laiku, lai nopelnītu naudu, un tērējam naudu, lai ietaupītu laiku savu vajadzību (dažreiz ilūziju, iegribu un ego) apmierināšanai. Atcerēsimies dažus naudas enerģijas aprites likumus:
1. Otram var aizdot (iedot) tikai to naudas summu, kas jau nav paredzēta citiem mērķiem vai kuru nav žēl otram uzdāvināt. Bieži ir situācijas, kad cilvēks ir saņēmis naudu un kāds tuvinieks lūdz aizdot līdz algai. Tādos brīžos bieži gribas teikt, ka man pašam nav naudas (it īpaši, ja tas notiek ne pirmo reizi). Tomēr tas nav pareizi, jo vārdiem arī piemīt savs spēks, kas pateikto var pārvērst reālā notikumā, un cilvēkam patiešām neplānoti var nākties šķirties no savas naudas. Šādā gadījumā ir jāsaka, ka man ir nauda un tā ir paredzēta konkrētām vajadzībām (neuzskaitot tieši kam), tāpēc nevarēšu izlīdzēt, jo brīvu līdzekļu nav.
2. Ir situācijas, ka cilvēks sarunas laikā stāsta, cik viņam šobrīd ir sarežģīta situācija un ka viņam trūkst naudas, tāpēc nezin, kā ar visu tikt galā. Šajā brīdī ļoti svarīgi ir atcerēties, ko nozīmē palīdzēt. Palīdzam tad, ja to lūdz! Daudzi cilvēki, stāstot par savām grūtībām, tā arī nelūdz konkrētu naudas summu, bet mēģina jūs iežēlināt, lai paši izsakāt piedāvājumu palīdzēt. Tā jau ir manipulēšana. Pie kam, ja esat izteikuši piedāvājumu aizdot naudu un piebilduši, kad varēsi, tad atdosi, visdrīzāk šo naudu tik drīz atpakaļ nesaņemsiet. Ja jautāsiet, kad nauda tiks atdota, saņemsiet atbildi – tiklīdz varēšu, tā atdošu, vai tamlīdzīgi, bet nesolot neko konkrētu, un cilvēks par to nejutīsies jums parādā, jo viņš jums neko nelūdza, jūs paši “uzbāzāties ar savu laipnību”. Ja mums lūdz konkrētu naudas summu, tad, ja varam, aizdodam tik, cik lūdz un ne vairāk, nosakot, cik ilgā laikā gribam šo naudas summu saņemt atpakaļ.
3. Nedrīkst otrreiz aizdot naudu, ja pirmais aizdevums vēl nav atmaksāts. Cilvēki mēdz sacīt - iedod man vēl šoreiz, es tev atdošu abus aizdevumus uzreiz kopā. Neesiet lētticīgi, ja cilvēks nevar atdot mazāku naudas summu, kā viņš varēs atdot lielāku? Tad, kad otro reizi atsaka, bieži cilvēks neatdod arī pirmo saņemto summu, toties vairāk nenāk un nejautā.
4. Var izveidot ieradumu – naudu nevienam neaizdot ne pie kādiem apstākļiem. Bet, ja ir vēlme palīdzēt, varam piedāvāt vajadzīgo naudas summu nopelnīt, izdarot mums konkrētu pakalpojumu, kas ietaupīs mūsu laiku, un otram nebūs jādomā, kā mums atgriezt šo naudas summu.
L: Tas īsumā bija ieskats par to, vai naudu vajag, vai tomēr nevajag aizdot citiem.
K: Kā var zināt, kad cilvēkam patiešām ir vajadzīga palīdzība un kad cilvēks ar tevi cenšas manipulēt?
L: Ne velti ir teiciens: Vērtē cilvēku pēc viņa darbiem, nevis pēc viņa vārdiem. Protams, ne visi ir labi cilvēku pazinēji, un arī ne vienmēr tas, kurš lūdz palīdzību, ir labi zināms cilvēks. Šādos gadījumos vadāmies pēc tā, cik cilvēks ir gatavs kopīgai sadarbībai. Jo mazāk viņš vēlas pats iesaistīties tajā, kur lūdz palīdzību, jo vairāk tas liecina par vēlmi izmantot otru savā labā. Tā jau ir manipulēšana ar otru cilvēku. Atceramies, ka palīdzēt nozīmē darīt kopā, nevis otra vietā!
K: Dažkārt nākas vilties tajos, kam esi palīdzējis. Tad negribas vairs nevienam palīdzēt.
L: Tā tas ir. Bet tam, kam ir dabā palīdzēt citiem, tas arī pēc vilšanās brīžiem turpinās to darīt. Tāpēc daudzi, kas ir vīlušies līdzcilvēkos, palīdz tiem, kas sev nevar palīdzēt – bērniem bez vecākiem, veciem un vientuļiem cilvēkiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, dzīvniekiem, dabai.
K: Ir tādi cilvēki, kas palīdz tikai tāpēc, lai pēc tam varētu palīdzību prasīt arī no tevis. Dažkārt pat daudz vairāk, nekā pats palīdzējis. Vai vecāki, kas ik pa laikam atgādina, cik ļoti daudz viņi manā labā darījuši. Ko darīt šādos gadījumos?
L: Atteikt. Vai vismaz palīdzēt tikai tad, kad tas patiešām ir iespējams, nevis vienmēr savu dzīvi pakārtot citu vajadzībām. Var piedāvāt griezties pēc palīdzības citur (pasakot konkrēti kur vai pie kā). Kamēr mums katram par sevi un visiem kopā nebūs izpratne par to, kas ir tiesības, pienākumi un atbildība, tikmēr pastāvēs vēlme meklēt vainīgos, vērtēt, salīdzināt un pārmest viens otram par egoismu un nenovērtēšanu.
K: Tam vajadzīgs laiks.
L: Ne tikai laiks. Cilvēkam ir jāapzinās, ka sevis izglītošana nebeidzas ar skolas beigšanu. Ir lietas, ko skolas nevar iemācīt, jo tam ir vajadzīga dzīves pieredze un vēlme mainīties laikam līdzi. Laiks maina cilvēku, cilvēks nevar mainīt laiku. Tāds ir universālais dabas likums, pretējā gadījumā mēs vēl dzīvotu alās un dinozauri nebūtu izmiruši. Cilvēks ir atdarinātājs, tāpat kā viss dabā ir tikai priekšteča atdarinājums. Lai kaut kas mainītos, ir jārodas jaunam atdarināšanas objektam. Ne jau velti vienai daļai sabiedrības vairāk interesē, kas notiek citu dzīvē, nekā pašiem savējā😊.
K: Vai dziednieki var palīdzēt izārstēties no slimības?
L: Lai atbildētu uz šo jautājumu, mazliet noprecizēsim, kas ir kas. Vai dziednieks ir ārsts? Vai dziedināt nozīmē ārstēt? Vai ārstēt slimību ir tas pats, kas sakārtot veselību?
Ārstēšana ir saistīta ar medicīnu, farmāciju un konkrēta orgāna slimības ārstēšanu. Dziedniecība ir saistīta ar cilvēka veselību kā vienotu sistēmu. Tāpēc metodes atšķiras. Lai kļūtu par dziednieku, nepietiek tikai ar to, ka daba devusi spējas bioenerģijas jomā. Bez nepārtrauktas sevis izglītošanas nekas labs nesanāks. Tas drīzāk ir dzīvesveids, nevis profesija. Līdzīgi kā cilvēkam, kam ir absolūtā dzirde. Tas jau viņu uzreiz nepadara par izcilu mākslinieku. Tikai savu prasmju pilnveidošanas, slīpēšanas, regulāra darba un mācību rezultātā tiek sasniegti acīmredzamie rezultāti. Tāpat ir ar dziedniekiem. Lai dziednieks varētu palīdzēt, viņam ir jābūt daudzpusīgām zināšanām. Daudzi neizprot dziedniecības procesu. Medicīnas pieeja ir izrakstīt tabletes, un arī šajā gadījumā tās ir jādzer ilgāku laika periodu, dažas pat visu atlikušo mūžu. Dziedniecībā atveseļošanās arī nenotiek vienas, trīs vai piecu dienu laikā. Pie kam ķermeņa atveseļošanai ir sava specifika. Tāpat kā masāžās, fizioterapijā un tamlīdzīgās rehabilitācijas jomās bieži vien procedūras trešajā vai ceturtajā reizē ir slimības simptomu pastiprināšanās, un tas var izpausties kā slimības vai sāpju saasinājums. Tā ir uzbūvēts cilvēka ķermenis - lai kaut ko attīrītu, vispirms ”jāuzspridzina”. Tieši no šī brīža sākas atveseļošanās process. Bet ko domā cilvēks – divas reizes biju pie dziednieka, it kā labāk palika, bet pēc tam kļuva vēl sliktāk. Un rezultātā nospriež, ka šis neko nejēdz, un iet pie nākamā, vai neiet vairs ne pie viena, uzskatot, ka visi dziednieki tādi šarlatāni un naudas “plēsēji” vien ir (varētu domāt, ka ārsti zāles par brīvu dala). Ja šāds cilvēks aiziet uzreiz pie nākamā dziednieka un turpina darīt, kā teikts, tad visdrīzāk sāk justies labāk un redzēt rezultātus dziednieka darbam. Protams, viņš slavēs pēdējo un nopels pirmo, kurš bija izdarījis “melno darbu” un sagatavojis ķermeni atveseļošanās procesam. Dziednieki, tāpat kā ārsti, ir dažādi, tāpēc negribu ne vienu ne slavēt, ne pelt, es cenšos izskaidrot ķermeņa atveseļošanās principus, lai būtu priekšstats par to, kā tas mūsos ir iekārtots. Man ik pa laikam jautā vai dziedniekam ir jāmaksā par to, kas jau no dabas viņam dots. Atbilde ir pretjautājums – vai jums ir jāmaksā mūziķiem par koncertu, ja jau daba viņus apveltījusi ar muzikālo dzirdi? Un kāpēc kādam jums būtu jāmaksā par to, ko darāt jūs?
K: Cik daudz dziednieks var palīdzēt?
L Tik daudz, cik esat gatavi līdzdarboties un strādāt paši ar sevi pēc dziednieka dotajiem norādījumiem. Palīdzēt nozīmē darboties kopā. Tie, kas atnāk un saka - te es esmu, tagad mani izārstējiet -, var netērēt savu laiku un nemaz nedoties pie dziednieka. Ietaupīsies arī nauda.
K: Kā ir ar palīdzību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?
L: Sākumā runājām, ka cilvēks jēgu dzīvei redz tikai tad, kad jūtas vajadzīgs un novērtēts. Tāpēc, ja gribam palīdzēt šādiem cilvēkiem, mums kopīgiem spēkiem būtu jārada tādi apstākļi un vide, lai viņiem ir iespēja integrēties sabiedrībā, kā arī darba, atpūtas, mācību un pārvietošanās iespējas. Lielisks piemērs ir Norvēģija, kur šis jautājums ir atrisināts un jau vairākus gadu desmitus darbojas. Norvēģijā cilvēki ar īpašām vajadzībām nejūtas atšķirīgi no pārējās sabiedrības daļas.