ATBILDĪBA. 10. bauslis - Tie, kuri uzņemas atbildību par savu dzīvi, tos dzīve arī sargā un vada

Autore: Inguna Balgalve

Atbildība 10. bauslis - Tie, kuri uzņemas atbildību par savu dzīvi, tos dzīve arī sargā un vada. 10. bauslis sevī ietver visus 9 iepriekšējos baušļus, ar kuriem plašāk var iepazīties iepriekšējos deviņos rakstos.

1.      Sāc ar sevi

Neviens cits, izņemot tevi pašu, nevar zināt, kas ir tas, ko tu patiesībā gribi. Ja pats to īsti nezini, tad sāc ar to, ka meklē atbildes sevī. Tiklīdz tu apzināsies, ko tu gribi tuvākā un tālākā nākotnē, tā dzīve tev sāks piedāvāt iespējas iegūt sev vēlamo.

2.      Cieni sevi un citus

Ceļā uz savu mērķi cieni sevi, neļaujot ar sevi manipulēt vai pazemot tikai tāpēc, ka tev ir vajadzīga palīdzība un atbalsts. Tāpat kā tu cieni sevi, cieni arī tos, kuri ir gatavi tev palīdzēt, atbalstīt un labdabīgi izturas pret tevi. Nevērtē sevi augstāk par citiem, jo tu nezini, kāpēc Dievs ir atsūtījis šos cilvēkus tavā dzīves ceļā.

3.      Izdari izvēli

Izvērtē visus “par un pret”, ieklausies savā sirdsbalsī un izdari izvēli. Kad esi izdarījis izvēli, aizmirsti par pārējiem variantiem, jo tie vairs nav aktuāli. Ja neizdarīsi izvēli vai turpināsi domāt kā būtu ja būtu, tad tu zaudēsi savu laiku, enerģiju un iespējas, lai iegūtu sev vēlamo.

4.      Nosaki prioritātes

Nosakot prioritātes, tu lietderīgi izmanto sev dzīvē atvēlēto laiku, pretējā gadījumā pastāv risks kļūt par instrumentu kāda cita cilvēka rokās, kurš ar tavu laiku un rokām realizēs savus plānus. Izdari to, kas tev  šodien ir svarīgs un rīkojies tā katru dienu. Atskatoties uz paveikto, tu redzēsi, ka izdarot svarīgāko, pārējais vai nu atrisinās pats vai maina svarīguma nozīmi.

5.      Esi godīgs pret sevi un citiem

Tu vari samelot citiem, bet tu nevari samelot sev, jo zini kā ir patiesībā. Tavs godīgums atspoguļojas tavā pašsajūtā. Tikai tad, kad tas, ko tu saki vai dari, sakrīt ar to kā patiesībā jūties, dod tev iekšēju brīvības sajūtu un ļauj justies labi. Ja tu nejūties labi, tad tas ir signāls, ka tu neesi godīgs ne pret sevi, ne citiem.

6.      Rūpīgi izvēlies cilvēkus, ar kuriem pavadi kopā savu laiku

Esot kopā ar cilvēkiem, mēs pakāpeniski sākam viņus atdarināt, tāpēc ir svarīgi izvēlēties atdarināšanas vērtus cilvēkus. Par pārmaiņām cilvēka dzīvē liecina to cilvēku nomaiņa, ar ko kontaktējamies visbiežāk, jo mūs piesaista tie cilvēki, ar kuriem ir līdzīgas intereses. Par to arī liecina teiciens: “Pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu.”

7.      Izrādi interesi

Ja tevi kaut kas ir ieinteresējis, tad izrādi par to interesi un iniciatīvu. Ja gribi saglabāt esošās attiecības (personīgās attiecības, ģimenes attiecības, draugu attiecības, koleģiālās attiecības utt.), tad uzturi kontaktus un izrādi interesi. Ar attiecībām ir jāstrādā visu laiku, ja tās atstāj pašplūsmā, tām ir tendence beigties. Kāpēc lai kaut kas attīstītos, ja par to nav intereses?

8.      Neveido priekšstatus

Neveido priekšstatus par to, ko neesi noskaidrojis. Bieži vien problēmas rodas nevis no tā, kā ir pēc būtības, bet gan no tā, ka mēs paši iztēlojamies to kā nav. Uzdodot jautājumus un noskaidrojot lietas pēc to būtības, mums ir vieglāk pieņemt lēmumu, vai mūs tas interesē.

9.    Izmanto dzīves dotās iespējas

Piedāvāt un lūgties nav dzīves dabā. Ja dzīve tev dod iespēju, tad viņa negaidīs, kamēr tu izdomāsi, vai tev to vajag vai nē. Kamēr domāsi, var gadīties, ka cits pamanīs tavu neizlēmību un rīkosies tavā vietā. Nesauc dzīvi par netaisnīgu vai sarežģītu, ja pats nezini ko gribi.

ATBILDĪBA. 9. bauslis - Izmanto dzīves dotās iespējas

Autore: Inguna Balgalve

Es esmu ļoti pateicīga cilvēkiem, kuri manā dzīves ceļā ir bijuši man kā skolotāji un padomdevēji. Pateicoties viņiem, esmu iemācījusies izvērtēt un savlaicīgi saprast, kam tērēt savu dzīvei atvēlēto laiku un kam nē. Dažkārt no malas raugoties var šķist citādāk. Tie, kuri mani jau ilgāku laiku pazīst, dažkārt uzdod jautājumu, kāpēc es tērēju savu laiku cilvēkiem, kuri pret mani izturas necienīgi un sāpina. Tad atbildu, ka es vēl mācos, kā uztvert šādu situāciju bez dusmām  un vēlmes “nolikt” cilvēku “pie vietas”. Zinu, ka cilvēki, kuri ir apveltīti ar spējām, var ne tikai palīdzēt, bet arī iznīcināt. Tā nav nekāda māksla otru psiholoģiski vai emocionāli sagraut, jo katram cilvēkam ir “vājie punkti”, uz kuriem iedarbojoties, var sagraut ticību sev un saviem spēkiem.

Satiekot cilvēku, kurš cenšas mani pazemot vai “salauzt” man  tiek dota iespēja attīstīt sevī tādas rakstura iezīmes, kas arī turpmāk līdzīgās situācijās negatīvu emociju vietā ļaus saglabāt mieru un pašcieņu.  Ja es uzsākšu cīņu ar rupju, agresīvu vai nekaunīgu cilvēku, es nolaidīšos līdz viņa līmenim un ne ar ko neatšķiršos no viņa, jo rīkošos tāpat kā viņš. Ja es aizbēgšu no situācijas to neatrisinot, tad dzīve man sagādās jaunu situāciju – “tos pašus vēžus, tikai citā iesaiņojumā” vai kārtējo “grābekli”. Tāpēc sev nepatīkamas situācijas vajag mācīties uztvert kā iespēju augt, pilnveidoties un apzināties robežas, līdz kurām ir pieļaujama citu cilvēku nekaunība, neaudzinātība un visatļautība. Cilvēki ir ļoti dažādi un tas, ka esi izglītots un ar labām manierēm, vēl nenozīmē, ka citiem tas kaut ko nozīmē.

Tiklīdz tas, kas agrāk mūsos izsauca nepatiku, nomainās uz spēju uztvert situāciju tādu kā tā ir, dzīve piedāvā jaunu iespēju. Tikai šeit jāuzmanās, lai mēs paši jauno situāciju nesabojājam ar iepriekšējo negatīvo pieredzi un nepamatotām aizdomām. Jauns ir jauns, nevis uzlabots vecais.

Dzīve reti kad uzreiz dod mums to, ko tai lūdzam vai pēc kā ilgojamies. Tas ir tāpēc, ka līdz katrai “karalienes kleitai” un Ferrari ir jāizaug, jeb saturam ir jāatbilst noformējumam. Dzīve mums dod iespēju izaugt, lai pēc tam mēs paši varam izvēlēties sev kleitu vai mašīnu. Viena iespēja ved pie nākamās, un to sauc par panākumu kāpnēm. Ja mēs neizmantojam dzīves doto iespēju, jo ”tas nav tas, ko es gribu”, tad mēs paši sev (nevis dzīve, cilvēki, apstākļi) liedzam iespēju sasniegt panākumus. Napoleons Hills savā grāmatā “Domā un kļūsti bagāts” ir teicis: ”Neizlēmība un vilcināšanās ir kā dvīņi: kur ir atrodams viens no viņiem, turpat būs arī otrs. Tieciet vaļā no šī pārīša, pirms viņi jūs nav pilnīgi noveduši neveiksmju jūklī.”

Ir cilvēki, kuri saka – es to nezināju, ja es būtu zinājis, ja kāds man to būtu pateicis…. To, kas būs tālāk, nezina neviens, tikai vieni dodas tālāk uz priekšu, lai noskaidrotu, kādas vēl iespējas piedāvā dotā situācija, bet otri gaida, ka kāds no malas nāks sakārtos viņu dzīves un dos garantijas. Tā rodas stāsti par tiem, kuri sāk kā strādnieki kāda cita uzņēmumā un izaug par amatpersonām, vai paši kļūst par uzņēmumu vadītājiem, un ir arī citi stāsti par mūžīgi sliktajiem darba devējiem un to kā neviens neprot viņus (“īpašos”) novērtēt.

Tad, kad skaties uz tiem, kuriem ir tas, ko tu gribi sev – atceries – viņi izmantoja dzīves dotās iespējas un devās uz priekšu, lai vai kas pa ceļam atgadījās. Ja tu zini, kurp gribi nokļūt un esi gatavs doties ceļā, tad agrāk vai vēlāk, tu tur arī nokļūsi. Viss ir tikai tavā un neviena cita ziņā - pieņemt dzīves piedāvātās iespējas caur situācijām un cilvēkiem vai nē. Jebkuri šķēršļi ceļā uz savu mērķi palīdz kļūt stiprākam, motivētākam un mērķtiecīgākam. Pārvarot šķēršļus, tu kļūsti iekšēji brīvāks, tevī nostiprinās pašcieņa un ticība saviem spēkiem. Tevi vairs neietekmē citu viedokļi un attieksme, vienlīdz mazsvarīgas kļūst uzslavas un nievas. Var ierobežot tavu ķermeni, bet nevienam nav varas pār tevi (tavu būtību).

Atbildība. 8. bauslis - Nespried par citiem pēc savas pieredzes

Autore: Inguna Balgalve

Katram cilvēkam ir sava pieredze, kuru viņš uzkrāj dzīves laikā. No tā, kas ir piedzīvots, veidojas savi vērtību kritēriji, pēc kuriem iedalām cilvēkus dažādās grupās un izvēlamies sev draugus. Pārsvarā mēs izvēlamies veidot attiecības ar tiem, kuri ir mums  līdzīgi (ar līdzīgu domāšanu, uzvedības modeli, attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem). Tas ir tāpēc, ka tā ir ērtāk, jo nav nekas sevī jāmaina.

Ja ilgu laiku savā dzīvē neko nemainām, izveidojas priekšstats, ka lielākā daļa sabiedrības dzīvo tāpat kā mēs. Ja ikdienā esam saskarsmē ar laipniem, sirsnīgiem, izpalīdzīgiem un draudzīgi noskaņotiem cilvēkiem, tad satiekot kādu, kurš ir neapmierināts ar cilvēkiem, pasauli un dzīvi, mums šķiet, ka cilvēkam kaut kas ir noticis un ir vajadzīga palīdzība. Savukārt cilvēkam, kurš pieradis dzīvot vidē, kur viens otru kritizē, māna, apmelo un zina, ka nevienam nevar uzticēties, mūsu vēlme viņam palīdzēt šķiet aizdomīga.

Satiekot cilvēkus ārpus mūsu ierastās vides, mēs uz viņiem sākam raudzīties ar sev ierasto vērtību mērauklu. Tā veidojas neveiklas un pārprastas situācijas, kuras var pāraugt dusmās un naidā. Man konsultācijās vairāki vīrieši ir prasījuši – kāpēc sievietes, ja pret viņām izturas labi un koķeti, tūlīt to tulko kā piedāvājumu kaut kam intīmākam? Atbildēju, ka ne jau visas sievietes tā reaģē. Ja sieviete ir kopā ar vīrieti, no kura saņem uzmanības, jūtu un emociju apliecinājumus, tad  sieviete arī šādu vīrieša attieksmi uztvers kā draudzīgu. Sieviete, kurai ilgāku laiku ir trūcis vīrieša uzmanības, instinktīvā līmenī to var uztvert kā piedāvājumu uz kaut ko intīmāku. Ir arī otrādi – sieviete pret vīrieti izrāda sievietei raksturīgās rūpes, maigumu, diskrētumu un koķetīgumu, bet vīrietis saka, ka sieviete tam “karas kaklā”, jo viņš viņai neko tādu nav prasījis. Šīs situācijas rodas tāpēc, ka daudzi uzskata, ka par to, kā tu jūties vai arī to, kā tu uztver situāciju, nav jārunā. Nesarunājoties un nenoskaidrojot patiesos rīcības motīvus, mēs veidojam priekšstatus sev ierastā veidā no iegūtās pieredzes.

Ir svarīgi izrunāt situāciju, kurā jūtamies neveikli vai īsti nesaprotam otra cilvēka rīcības nolūkus. Dzīvē nekas nemēdz būt nejauši. Bieži vien mums tiek doti cilvēki (draugi, darba kolēģi, kaimiņi, cilvēki, kuros iemīlamies u.c.), lai mainītu mūsu dzīvi, kura ir apstājusies savā virzībā uz priekšu. Ar šādiem cilvēkiem attiecībās ne vienmēr būs viegli. Tie var būt cilvēki, ar kuriem nav karmiski pabeigtas iepriekšējās attiecības, tie var būt mūsu skolotāji, kuri māca mums uz pasauli, cilvēkiem un lietām raudzīties no citas vērtību sistēmas, tie var būt cilvēki, ar kuriem kopā var iepazīt jaunas līdz šim neiepazītas sajūtas. Lai vai kādam nolūkam būtu doti šie cilvēki, tās ir attiecības, kurās abi kaut ko mācās. Ja šādas attiecības ieiet “tupikā”, vai mēs vienkārši no tām aizejam, tad visās nākamajās attiecībās atkārtosies tās situācijas, kuras palika neatrisinātas un neizrunātas. Mēs šīs situācijas tautas valodā saucam par “grābekļiem”: mani piekrāpa, mani izmantoja, mani pārprata, mani apmeloja, mani nodeva, mani nemīlēja utt. Tad, kad sajutāmies slikti un sāka šķist, ka kaut kas nav kārtībā, pareizākais būtu bijis atrast brīdi, kad bez sakāpinātām emocijām to visu izrunāt un noskaidrot, lai arī cik nepatīkams šīs brīdis varētu šķist. Ja to atliekam uz vēlāku laiku vai pat aizbēgam no šim nepatīkamajām sajūtām, tās kā ēna mums visur sekos un traucēs veidot citu pieredzi un labāku dzīvi. Mēdz būt arī situācijas, kad viens cilvēks ar laiku saprot, kāpēc viņam bija jāsatiek otrs cilvēks, ar kuru attiecības  dažādu apsvērumu dēļ ir beigušās. Šādā gadījumā tas, kurš izprata dzīves mācību stundu, piedzīvos jaunu likteņa pagriezienu, un viņam tiks dota jauna iespēja iegūto mācību izmantot dzīvē. Tas, kurš neatrisināja vai neizrunāja nepatīkamo situāciju, turpinās apmeklēt dzīves skolas pēcstundas un kāpt uz vieniem un tiem pašiem “grābekļiem”, līdz nogurs un sāks meklēt risinājumu.

Mācies, izproti un mainies (pieaudz), tad arī pasaule ap  tevi mainīsies.

Atbildība. 7.bauslis - Izrādi interesi un iniciatīvu. (Audz līdzi laikam.)

Autore: Inguna Balgalve

Protams, ka mēs esam savas dzīves centrā, noteicēji un radītāji. Tomēr kāda būtu mūsu dzīve bez citu klātbūtnes tajā un bez mūsu klātbūtnes citu dzīvēs? Dabā viss pastāv savstarpējā mijiedarbībā. Vai esam aizdomājušies par to, cik daudz cilvēku dzīvo uz šīs planētas, un cik no tiem piedalās mūsu dzīves (likteņa) veidošanā? Ja mums katram nebūtu sava loma un nozīme citu dzīvē un citu nozīme mūsu dzīvē, vai mēs vispār te būtu? Cilvēks nav tikai gaļas gabals vai kā viens pirtnieks teica: “staigājoša ūdens peļķe ādas apvalkā”. Cilvēks ir radītājs, kurš, izmantojot spēju just un domāt, rada pats savu dzīvi, atrodoties mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Kamēr esam bērni, mēs vērojam pieaugušos un mācāmies no viņiem, līdz pienāk brīdis, kad gribam atbrīvoties no citu padomiem un pamācībām. Mēs esam sasnieguši vecumu, kad paši sev pasakām – es esmu pieaudzis un varu pats par sevi parūpēties. Nav tāda viena noteikta vecuma, kad cilvēks kļūst pieaudzis. Numeroloģijā ir minēts, ka laika posmā no 24 līdz 27 gadiem bērnam būtu jākļūst par pilnvērtīgu pieaugušo, kurš dzīvo atsevišķi no vecākiem, uzņemoties atbildību un rūpes pats par savu dzīvi.

Kad esi bērns, tad tik vilinoša šķiet doma – laipni lūgts pieaugušo pasaulē! Tad, kad tas notiek, ne visi tam ir gatavi. Par savu vietu “zem Saules” nākas cīnīties pašiem, ja negribam tikt nostumti maliņā. “Lielā” dzīve neko nepienes klāt un ne ar vienu neauklējas, tur mēs tā pa īstam mācāmies, ko nozīmē – būt savas dzīves noteicējam vai instrumentam kāda izveicīgāka cilvēka rokās.  Patiesībā jau cilvēks nenoveco, bet uzkrāj pieredzi, zināšanas, iespaidus, kritienus un kāpumus, vilšanos un laimes mirkļus. Vecums - tas ir prāta instruments, ar kura palīdzību mēs paši sev uzliekam robežas un aizliegumus. Cik man nav nācies dzirdēt – “tavā vecumā”, un esmu uzdevusi pretjautājumu: “ Un kā tad ir jābūt “manā vecumā?”  Dzīvei neinteresē tavs vecums, jo tam nav nozīmes, tāpēc dzīvot vajag pilnvērtīgi, radoši, nepostot, ņemot un dodot. Cilvēka briedumu un viedumu nenosaka vecums.

Svarīgi ir apzināties, ka katram vecumam ir savas intereses un savas prioritātes, tāpēc visu dzīvi jāmācās dzīvot līdzi laikam, jāinteresējas par cilvēkiem, notiekošo pasaulē un jāizrāda iniciatīva. Reiz satiku senu paziņu, kuru sen nebiju redzējusi, viņš izrādīja prieku par atkalredzēšanos un jautāja, kāpēc viņam vairs nezvanot un nenākot pie viņa ciemos. Es pajautāju, kad pēdējo reizi viņš par mani izrādīja interesi? Viņš piesarka un neveikli novilka - nu… jā, tā jau tas ir, visādi darbi - un sekoja dažādi iemesli, lai kaut kā sevi attaisnotu. Tās visas ir atrunas, jo tam, kas mums interesē, laiks atrodas vienmēr.

Atrunas liecina par cilvēka nevēlēšanos izrādīt interesi un iniciatīvu. Bieži ir nācies dzirdēt, ja man prasīs, zvanīs, lūgs…., tad es… Rodas jautājums - kad tad tu izrādīsi interesi par to, kas tevi interesē? Tad jau sanāk, ka neviens cits, izņemot sevi pašu, tevi neinteresē? Attaisnojot savu neieinteresētību, nākas dzirdēt, ka negribas citiem uzbāzties, radīt neērtības un... atkal seko atrunas. Attiecības ar cilvēkiem un dzīvi visu laiku ir jāveido un jāpilnveido, jo nekas tāpat nenotiek, ja to nedara. Protams, ir situācijas, kad pastāv zināmi nosacījumi, kuram pirmajam būtu jāizrāda iniciatīva. Piemēram, darījumos interesi jāizrāda ieinteresētajai personai, lai darījums notiktu, bet attiecībās pirmajam iniciatīva jāizrāda vīrietim, jo tā viņš parāda, ka ir gatavs uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.

Ja pārstājam izrādīt interesi par saviem draugiem, līdzcilvēkiem un dzīvi, tad arī viņiem zūd interese par mums. Dzīve nemīl tukšumu, tā atradīs veidu, ar ko mūs aizstāt. Atceries, ja tevi, kas interesē, izrādi ieinteresētību un iniciatīvu, tad arī pati dzīve tev palīdzēs iegūt vēlamo.

Atbildība. 6. bauslis - RŪPĪGI IZVĒLIES CILVĒKUS, AR KURIEM PAVADI KOPĀ SAVU LAIKU

Autore: Inguna Balgalve

Dzīvē ir lietas, ko nevar redzēt, bet var sajust. Ieraugot cilvēku, mēs uzreiz nevaram pateikt, kur viņš ir bijis, bet sajūtot aromātu, kas nāk no šī cilvēka, mums rodas zināms priekšstats. Ja pajautāsim viņam pašam, lai pārliecinātos par to, ko jūtam, cilvēks var justies izbrīnīts, jo tie, kas paši ir pieraduši pie šī aromāta, to nejūt. Tāpat ir ar mūsu prātu.

Cilvēks ir atdarinātājs, un prāts ir tas, kas uzņem un piefiksē informāciju no apkārtējās vides, lai ar laiku sāktu to atdarināt. Kad bērns piedzimst un aug ģimenē, tad viņš mācās atdarināt vecākus vai cilvēkus, ar kuriem ir kopā. Pavērojiet bērnus,  un jūs redzēsiet sevi: kā jūs stāvat, runājat pa telefonu, ēdat, atbildat citiem. Un nav ko brīnīties, kur viņš to ir iemācījies, tur pie vainas nav bērnudārzs vai skola. Viss sākas no tiem, ar kuriem bērns visvairāk pavada laiku kopā. Vēlāk klāt nāk skola, draugi utt.

Esmu pieredzējusi, ka sievietei izsakot komplimentu par viņas izskatu, reakcija bija zibenīga – kas atkal man nav kārtībā? Ko mēs katrs sadzirdam frāzē: tu šodien labi izskaties! Vieniem tas ir kompliments – jo apkārtējie cilvēki to lieto kā komplimentu, bet šajā gadījumā ir redzams, ka sieviete tiek regulāri kritizēta no to cilvēku puses, ar kuriem bieži nākas būt kopā. Prāts, izdzirdot šo frāzi, liek reaģēt kā ierasts, un tas nav atkarīgs no tā, kurš cilvēks mums to saka, jo tas, pie kā mēs esam pieraduši, notiek refleksi, un to ne vienmēr kontrolējam. Ja cilvēks pieradis mājās ēdot čāpstināt muti un uz aizrādījumu, lai ēd ar aizvērtu muti, jo tas ir nepieklājīgi, atbild, ka mājās var ēst kā grib, bet ārpus mājas viņš tā nedara, jo visu kontrolē, tad arī ārpus mājas viņš ēdot čāpstinās.

Brīdī, kad cilvēks savu rīcību attaisno ar to, ka visu kontrolē, patiesībā savu kontroli jau ir zaudējis. Pieradums ir stiprāks par jebkuru kontroles mehānismu. Cilvēks  atradīs daudz un dažādus veidus kā attaisnot savu rīcību. Mainīt ieradumu nav nemaz tik vienkārši, jo tur ar gribasspēku vien nepietiek. Enerģijas nezūdamības likums ir, ka enerģija nezūd un nerodas no jauna, tā maina tikai formu. To var attiecināt arī uz paradumiem, no tiem nevar tikt vaļā, ja nav ko likt to vietā. Un kā jebkas, kas ir jauns, prasa laiku un gribasspēku, lai sevi pieradinātu pie jauna paraduma. Pacietība ne visiem ir stiprā rakstura iezīme.

Ja uzmanīgi lasījāt iepriekš rakstīto, tad jau būs skaidrs, kāpēc rūpīgi jāpiedomā pie tā, ar ko kopā pavadām savu laiku. Ja cilvēks ir pieradis lasīt grāmatas, tad to var salīdzināt ar kopā pavadītu laiku radošu, inteliģentu un daiļrunīgu cilvēku sabiedrībā, kuriem ir bagātīgs vārdu krājums un spēja izteikties alegorijās (salīdzinājumos). Ja bieži nākas būt vidē starp biznesa cilvēkiem, pakāpeniski mēs sākam domāt kā darījuma cilvēki ne tikai darbā, bet arī savā ikdienā, izvērtējot iespējas un pieņemot lēmumus. Ja patīk laiku pavadīt skatoties TV, “sērfojot” datorā vai telefonā,  sāk zust saikne ar reālo dzīvi, jo mūsu domas un uzskatus sāk veidot pieejamā informācija (piemēram – seriāli). Jo mazāk mēs kontaktējamies ar cilvēkiem, jo vientuļāki kļūstam, un tad jau vajag piespiešanos, lai atgrieztos pie daudzveidīgas ikdienas dzīves.

Svarīgi ir izvēlēties to cilvēku sabiedrību, kuri mūsu acīs ir izpelnījušies cieņu par to, ko dara un ko ir sasnieguši. Šādi cilvēki būs labi skolotāji un ātrāk iemācīs mums kā sasniegt mērķus un piepildīt sapņus. Nav jākaunas vai jābaidās par to, ko tu neproti, jo dzīve jau tāpēc ir dota, lai mēs mācītos un gūtu prieku par sasniegto. Jākaunas, ja tu kaut ko neproti un arī negribi to mācīties, bet meklē kādu, kurš to darīs tavā vietā. Ja izvēlēsies par sevi vājākus, lai demonstrētu savu pārspēku, tad ar laiku sapratīsi, ka esi kļuvis par vienu no viņiem. Ja būsi lepns un demonstrēsi, ka nevienu tev nevajag, jo pats esi gudrs, tad ar laiku sapratīsi, ka arī tu pats nevienam neesi vajadzīgs. Lepnība ir muļķības augstākā izpausme. Tos, kuri dzīvē ir daudz ko sasnieguši, ir interesējis tikai tas, kā sasniegt mērķi, nevis, ko kāds par to domā. Atceries – tu kļūsti par tādu cilvēku, ar kādiem esi kopā. “Pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu.”

Atbildība. 5. bauslis - ESI GODĪGS PRET SEVI UN CITIEM

Autore: Inguna Balgalve

Būt godīgam nav nemaz tik vienkārši, pie tam it īpaši šajā laikā, kad vienu likumu katrs var pielāgot savām vajadzībām. Godīgums prasa stingru gribasspēku un raksturu. Mēs varam samelot citiem un iespējams, ka viņi mums noticēs, bet mēs nevaram samelot sev.

Strādājot ar cilvēkiem, man bieži uzdod jautājumu: “Kā  var zināt, ka es rīkojos pareizi?” Cilvēki ir ļoti dažādi, tāpēc nav iespējams visiem piemērot vienus un tos pašus kritērijus. To, vai cilvēks rīkojas pareizi vai nē, nosaka viņa iekšējā sajūta, ko mēdz dēvēt arī par sirdsbalsi vai sirdsapziņu. Ja savas rīcības rezultātā cilvēks izjūt iekšēju mieru, prieka vai atvieglojuma sajūtu, tad viņš saskaņā ar saviem iekšējiem kritērijiem ir rīkojies pareizi. Ja savas rīcības rezultātā cilvēks nejūt iepriekš minēto, bet tā vietā ir diskomforts, neapmierinātība vai kāda cita destruktīva sajūta, tas norāda, ka ir pieļauta kļūda.

Bieži vien spēcīgu  negatīvu emociju pārņemts, cilvēks rīkojas agresīvi, aizskarot un pat pazemojot otru cilvēku. Pēc tam uz kādu brīdi jūtas labi, bet kad emocijas norimst, apmierinātības sajūtu nomaina diskomforts. Tam seko aizsargreakcija, cenšoties attaisnot savu rīcību patšam savās acīs. Un šajā brīdī sākas melošana sev. Cilvēks neatzīst, ka ir kļūdījies vai pārsteidzīgi rīkojies, bet mēģina sevi pārliecināt, ka tas otrs to bija pelnījis. Viens no maniem skolotājiem man reiz teica: “Atceries, ka viss, ko tu zini un proti, ir domāts, lai sevi aizsargātu, nevis, lai otram uzbruktu ar mērķi nodarīt sāpes. Un nav svarīgi, vai tās būs fiziskas, emocionālas vai psiholoģiskas sāpes.” Par sevi pārliecināti cilvēki neuzbrūk. Uzbrukums ir iekšēja vājuma pazīme, jo vājie neuzbrūk stiprākiem par sevi, bet gan meklē vājākus par sevi. Ja darbā darbinieku kaut kas neapmierina, reti kurš iet pie vadītāja un par to runā, bet tai pat laikā savu neapmierinātību var viegli “izgāzt” pār kādu no kolēģiem.

Lai izvairītos no situācijām, kurās zaudējam savaldību un kontroli pār savām negatīvajām emocijām, ir labāk jāiepazīst pašam sevi. Tas, ka mēs apzināmies savu varēšanu un arī rakstura vājās vietas, ļauj vieglāk izvēlēties to, kas mums padodas un interesē. Ja cilvēks dara to, kas viņam patīk un sniedz gan materiālu, gan emocionālu un psiholoģisku gandarījumu, tad nav jātērē laiks un resursi piespiežot darīt sev to, kas nepatīk vai neinteresē. Es varu gribēt būt liela uzņēmuma direktore, bet ja man nepiemīt tam vajadzīgās rakstura iezīmes, tad nekas labs no tā nesanāks. Un tur pie vainas nav citi, bet gan melošana sev, piedēvējot īpašības, kuru man nav.

Tas pats attiecas arī uz dažāda veida attiecībām. Pirmkārt sev godīgi jāatzīst, ka no jebkurām attiecībām mēs gribam kaut ko saņemt – materiālā plānā, emociju un sajūtu veidā, vai arī psiholoģiskās drošības veidā. Ja cilvēks kaut ko dod, tad viņš vēlas par to arī kaut ko saņemt pretī. Beznosacījuma mīlestība piemīt tikai maziem bērniem. Tie, kuri dod, neko nesaņemot par to pretī, ar laiku jūtas aizvainoti un izmantoti. Viņiem šķiet, ja viņi ir godīgi un dāsni, tad otrs cilvēks pretī ir tāds pats. Ar laiku saprotam, ka gluži tā nav. Esmu novērojusi, ka sabiedrību var sadalīt 3 kategorijās. 1. ir tie, kuri atpazīst labestīgus un dāsnus cilvēkus, kuriem labprāt gribas atdarīt ar to pašu. Tas ir tāpēc, ka, ja pats tāds esi, tad ir viegli atpazīt sev līdzīgos un izprast viņu uzvedību. 2. ir pašpietiekami cilvēki, kuri paļaujas tikai uz sevi, ne no viena neko negaida un arī nevienam neko nedod. Ja mēs pēc savas iniciatīvas ar savu labestību un dāsnumu vēlamies viņiem palīdzēt, tad viņi mums to atļaus, tikai pretī neko nevajag gaidīt, tāpēc, ka neviens mums to nelūdza. Un 3. kategorija ir patērētāji (egoisti), kuri ir pārliecināti, ka viņiem viss pienākas. Ja šādam cilvēkam vairākas reizes palīdzēsi, bet pēc tam atteiksi, tad pretī saņemsi neapmierinātību un noniecinājumu. Par to nav vērts dusmoties, jo tāda ir viņu daba.

Jo izglītotāks un inteliģentāks cilvēks, jo grūtāk dzīvot vidē, kur meli un liekulība ir norma. Tāpēc biežāk jāuzdod sev jautājums: ”Vai man to vajag?” Ja vajag, tad meklējam risinājumus un rīkojamies, ja mums “to nevajag”, tad netērējam velti savu laiku un dodamies tālāk.

ATBILDĪBA. 4. bauslis - NOSAKI PRIORITĀTES

Cilvēki ir dažādi – vieniem patīk sastādīt plānus un sevi disciplinēt, bet citiem vienkārši plūst pa dzīves straumi. Protams, nav tādas vienas universālās receptes, kā dzīvot un būt laimīgam. Tomēr pastāv likumsakarības, kas veido mūsu dzīves kvalitāti. Viens no būtiskākajiem dzīves aspektiem ir prasme noteikt prioritātes jeb svarīgāko. Izvirzītās prioritātes kļūst par ieradumiem, un ieradumi ilgtermiņā veido dzīves kvalitāti. Ja cilvēks 5 dienas nedēļā strādā, lai brīvajā laikā varētu atļauties izbaudīt savus vaļaspriekus, tad ar laiku viņš kļūst par savas jomas profesionāli un iegūst sev līdzīgi domājošus draugus. Ja cilvēks brīvo laiku velta mājas būvniecībai vai dzīves apstākļu uzlabošanai, tad ar laiku viņš iegūst stabilu pamatu un drošu dzīves telpu. Ja cilvēks strādā, lai nedēļas beigās kopā ar draugiem varētu sēdēt kafejnīcā vai baudīt alu bārā, ar laiku var veidoties alkohola atkarība. Tas, ja tas notiek laiku pa laikam, jau nav nekas slikts, bet, ja tā kļūst par ierastu lietu katru nedēļas nogali, tas jau kļūst par paradumu, kuru grūti mainīt.

Paradumi veido dzīves kvalitāti. Personīgā higiēna, rūpes par savu izskatu un apģērbu ir jau ierasta lieta, tāpat būtu jābūt ar prasmi noteikt svarīgāko, kam ir vērts veltīt savu laiku un resursus, un kam nē. Ir teiciens, ka laiks ir nauda. Man gribētos piebilst, ka laiks ir vērtīgāks par naudu, jo mums pār to nav teikšanas.

Dzīvi var salīdzināt ar saskaitāmo rindu matemātikā. Mēs varam saskaitāmos mainīt vietām, bet summa no tā nemainās. Tāpat dzīves kvalitāte veidojas no cilvēka paradumiem. Kamēr ikdiena līdzinās viena otrai, nekas dzīves kvalitātē nemainīsies. Veltīgi gaidīt, ka kāds nāks no malas kaut ko mainīt mūsu dzīvē. Ja tu nespēj noteikt svarīgāko savā dzīvē un tam veltīt savu laiku, tad tev nebūs arī savas dzīves. Citi cilvēki izmantos tevi un tavu laiku, iesaistot savu plānu realizēšanā, jo viņiem ir plāns dzīvei, mērķi un prioritātes.

Ir jāmācās dzīvot apzinātu dzīvi, izprotot ko un kāpēc tev vajag. Esmu novērojusi, ka jaunībā liela daļa cilvēku grib ātri iegūt to, ko viņu vecāki vai tie, kam pāri 50, ir izveidojuši pakāpeniski dzīves laikā. Līdz 30 gadiem jauniešiem trūkst dzīves pieredzes, un arī vecākos viņi nevēlas ieklausīties, jo dzīvo ilūzijā, ka tie ir viņi, kas diktē noteikumus dzīvei un nevis otrādi. Ļaunāk ir tad, kad jaunietim rodas doma, ka viņam šajā dzīvē kaut kas pienākas no tā, ko viņš pats nav radījis.  Daudziem šķiet, ja viņš kaut ko gribēs, tad apkārtējie uzreiz viņam pielāgosies, bet drīz vien nākas saprast, ka paša dzīve ir paša ziņā. Paveicies ir tiem, kuriem ir stipra ģimene un labas attiecības ar vecākiem, jo viņiem ir uz ko paļauties. Pārējos gadījumos nākas saskarties ar dzīves skarbo pusi, ka izdzīvo stiprākais.

Ar ko tad šie sabiedrībā dēvētie “stiprie” atšķiras no pārējiem? Ar prasmi noteikt prioritātes un soli pa solītim iet uz nosprausto mērķi. Sastopoties ar grūtībām, viņi nemeklē vainīgos, bet gan risinājumus. Šie cilvēki visu savu brīvo laiku nepavada pie televizora, datora vai telefona. Viņi netenko un neaprunā citus, sevi vērtējot augstāk par citiem. Viņi domā, vērtē, izdara izvēli un pieņem lēmumus. Viņi neuztraucas par to, ko domās citi. Pat tad, kad nav uz ko paļauties, viņi nenolaiž rokas un neatsakās no saviem sapņiem. Jā, varbūt uz brīdi apstājas, lai atpūstos, atgūtu spēkus un izvērtētu nākamo soli, bet viņi nežēlojas un neizliekas par dzīves upuriem.

Ja gribi zināt, par ko pārvēršas tava dzīve, nosauc 3 sev svarīgākās prioritātes. Ja tu nosauktajām prioritātēm regulāri velti pietiekami daudz laika, tad pavisam drīz tā būs tava dzīves kvalitāte. Ja cilvēkam galvenā prioritāte ir darbs – viņš kļūst par darbaholiķi, ja draugi, ballītes un “tusiņi” – par dīkdieni, ja prioritāte ir bērni – par apkalpojošo personālu utt.

Ir jāmācās atrast līdzsvaru starp pienākumiem un sirdslietām, ģimeni un laiku sev. Svarīgi ir apzināties, ka katram vecumam ir savas prioritātes un savi vaļasprieki, tāpat kā gadam - savi gadalaiki. Aizstāsi vienu saskaitāmo matemātikā ar citu, un summa mainīsies. Aizstāsi vienu paradumu ar citu, un dzīves kvalitāte mainīsies. Lai veicas!

ATBILDĪBA. 3. bauslis - IZVĒLE

Autore: Inguna Balgalve

Daudzi pat nav aizdomājušies, cik svarīgi ir prast izdarīt izvēli. Patiesībā šī ir prasme, kuru mums nākas izmantot visu dzīvi. To var nozīmīguma ziņā salīdzināt ar elpošanu. Kad sarunās ar cilvēkiem es pajautāju: “Vai tā bija tava izvēle?”, daudzi samulsa un atzina, ka nekad nav domājuši par to, cik svarīgi ir izdarīt savu izvēli vai pieņemt gala lēmumu.  Kad jautāju vai viņiem patīk izdarīt izvēli, daļa atzina, ka nepatīk. Turpināju jautāt - kāpēc? Atbildes bija: man vieglāk pielāgoties citam cilvēkam, ja izdarīšu izvēli no manis gaidīs rīcību, bail, ka kļūdīšos, nezinu vai tā būs labāk utt.

Dzīvē izvēle ir jāizdara katru dienu un vairākas reizes. Kas notiek ar cilvēku, kurš nav pieradis izdarīt izvēli? Viņš kļūst par ērtu instrumentu citu cilvēku rokās, ar viņu var viegli manipulēt, ietekmēt, pārliecināt rīkoties citu interesēs pretī neko nesaņemot, ja nu vien nelielu pateicību. Kā likums – cilvēki, kuri nav raduši izdarīt savu izvēli, vienmēr meklē vainīgos savas neizdarības attaisnošanai. Prasme izdarīt izvēli sevī ietver arī atbildības uzņemšanos par savu izvēli. Tieši tāpēc ir cilvēki, kuri nav raduši izdarīt izvēli, lai nebūtu jāuzņemas atbildība. Tā rodas paradums meklēt vainīgos, lai attaisnotu savu nespēju uzņemties atbildību. Vainīgi ir vecāki, skola, valdība, kaimiņi, sieva, vīrs utt., tikai ne pats.

Prasmi izdarīt izvēli saviem bērniem ir jāiemāca vecākiem. Protams, bērns nevar izdarīt izvēli kā pieaugušais, bet ir lietas, ar ko būtu jāsāk. Ne vienmēr bērnam ēdiens ir jānoliek priekšā uz šķīvja, bet gan jāļauj izvēlēties no tā, kas atrodas uz galda. Daudzi uzreiz iebildīs, ka tas aizņem daudz laika utt. Bet kā jums šķiet, no kurienes rodas pieauguši cilvēki, kuri uz jautājumu: ko tu gribēsi pusdienās vai arī, ko nopirkt veikalā vakariņām, atbilde ir  - kaut ko, ko uztaisīsi, to ēdīšu, to pašu ko tu. Vienkāršāk sakot – izdomā pati (pats). Nereti pēc tam vēl seko jautājumi, vai pat sliktākajā gadījumā pārmetumi pat to, ka kaut ko ne tā izdarīji.

Patiesībā cilvēki, kuri nav spējīgi izdarīt savu izvēli un uzņemties atbildību par sekām, ir apgrūtinoši pārējiem, jo kādam pastāvīgi ir jādomā un jāpieņem lēmumi viņu vietā. Rodas jautājums – kāpēc vienam pieaugušam cilvēkam būtu jāuzņemas atbildība par otru pieaugušu cilvēku, kurš negrib uzņemties atbildību ne par sevi, ne to, kas notiek viņa dzīvē? Ir atšķirība, vai divi pieauguši cilvēki savstarpēji vienojoties pieņem kopīgu lēmumu, vai arī viens pieaudzis cilvēks parazitē uz otra cilvēka resursiem. Pat ja divi pieauguši cilvēki nenonāk pie viena kopīga lēmuma, bet katrs paliek pie sava, tā tomēr ir viņu izvēle.

Cilvēki, kuriem nav ieaudzināta prasme izdarīt savu izvēli un uzņemties par to atbildību, arī neizrādīs iniciatīvu. Ar laiku apkārtējiem par viņiem zūd interese, jo viņu vietu ieņem citi, kuri nebaidās dzīvot, darīt, kļūdīties un vienalga turpināt iet uz savu mērķi, kuru ir izvēlējušies. Šie cilvēki nemeklē vainīgos, bet gan risinājumus esošaaji situācijai, lai sasniegtu iecerēto.

Ir teiciens, ka nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Kuri tad būs tie, kuri gribēs tos, kuri neko nedara? Nav jābaidās no tā, ka darīji, un kaut kas nesanāca, jo visa dzīve ir viena liela dzīves skola. Jebkurā gadījumā ieguvums ir zināšanas un pieredze. Ja kaut ko nezinām, tad jājautā tiem, kas attiecīgajā sfērā jau darbojas ilgāku laiku. Ja nav skaidrs, ko otrs cilvēks par tevi domā vai ko vēlas no tevis – pajautā. Pat ja tas, ko tu dzirdēsi nebūs tas, ko gribēji dzirdēt, tas dos tev situācijas skaidrību kā rīkoties tālāk. Izvairoties vai atliekot sarunu, tu tikai tērē savu laiku un bieži vien arī nervus. Ir jāmācās izmanto savai dzīvei atvēlēto laiku pilnvērtīgi. Nav neviena cilvēka, kurš dzīvē nebūtu pieļāvis kļūdas, piedzīvojis grūtus brīžus, cietis zaudējumus. Cilvēkam ir jāapzinās, ka nav tādas laimīgās dzīves, to veido paši cilvēki ar ticību, cerību un mīlestību, ar laiku klāt nāk pieredze un sapratne, ka katrs pats ir savas laimes kalējs.

Izdari izvēli, izrādi iniciatīvu un iegūsi prieku sirdij, un mieru dvēselei.

Astroloģe, numeroloģe,  JSJ praktiķe Inguna Balgalve

ATBILDĪBA. 2. bauslis – CIENI SEVI UN AR CIEŅU IZTURIES PRET CITIEM

Autore: Inguna Balgalve

Pēdējā laikā modē ir “Mīlēt sevi”. Man jāatzīstas, ka es šo frāzi ne visai izprotu. Var mīlēt mājdzīvniekus, cilvēkus, dzīvi, bet kā izpaužas sevis mīlēšana? Vai nekaunība, egoisms un augstprātīga attieksme pret apkārtējiem pieder pie sevis mīlēšanas? Manuprāt, tas ir audzināšanas un izglītības trūkuma sekas.

Cienīt sevi nozīmē neļaut citiem cilvēkiem sevi ierobežot, uzspiest apstākļus vai noteikumus, kas liek justies slikti. Ja tas tā notiek, tad ir jāmeklē izeja no radušās situācijas. Pēc maniem novērojumiem jo mazāk izglītots cilvēks, jo augstprātīgāk un neiecietīgāk viņš izturas pret apkārtējiem. Cieņa ir labvēlīga attieksme pret sevi un apkārtējiem. Lai kāds būtu mūsu dzimums vai sociālais statuss, pirmkārt ir jāprot būt cilvēkam. Viena daļa tik ļoti ir aizrāvusies ar tituliem un amatu prezentēšanu, ka paspējuši jau aizmirst, ka statuss un amats reiz beigsies un tad paliks tas, ko citi tevī saskatīja, kamēr tēloji neskaitāmās lomas svešu cilvēku acīs. Laiks mainās un vairs nav pienākuma pēc jātiekas ar cilvēkiem, kuri mums nepatīk. Mums ir tiesības izvēlēties ar ko un kad tikties, pat ja tie ir ģimenes locekļi vai radinieki. Pašcieņa nosaka to, ka mums ir tiesības distancēties no cilvēkiem, kuri izsauc nepatīkamas sajūtas. Mums ir tiesības izrādīt savu attieksmi, ja otrs pārkāpj mūsu privātuma robežas.

Teiciens, ka gudrākais paklusē, praksē ir pierādījis, ka tukša muca tālu skan. Man ir nācies sastapties ar situācijām, ka amatpersonas un ierēdņi nievājoši un noliedzoši izsakās par astroloģiju, numeroloģiju, ezotēriku un austrumu garīgajām praksēm. Kad uzdevu jautājumu par to, kas tur konkrēti ir nepareizs vai aplams, tad izrādījās, ka šie cilvēki par to neko nezina, bet tikai skaļi pauž savu tukšo viedokli. Tad rodas jautājums, kurš te ir dumjš? Tas, kurš pēc akadēmiskās izglītības iegūšanas turpina pašizglītošanos, vai tas, kurš savas izglītības līmenī nav ticis tālāk par prasmēm lasīt un rakstīt? Mani ģimenē un skolā mācīja, ja kaut ko nezini, vispirms noskaidro un tikai tad paud savu viedokli. Tagad viedoklis ir teju katram, zina viņš, par ko ir runa vai nē. Dažam šķiet, ka amats ir gudrības mēraukla, bet prakse ir pierādījusi, ka tikai retajam ieņemamais amats atbilst viņu zināšanu un prasmju līmenim.

Cilvēks sevi mīl un atļaujas otru noniecināt, jo to viņam atļauj statuss vai amats, bet vai tāds cilvēks sevi ciena? Un citus? Nē, jo patiesībā viņam neviens cits, izņemot sevi pašu neinteresē. Tāpēc ir jāmācās pašiem un jāieaudzina arī bērniem pašcieņa un mīlestība uz apkārtējo pasauli, nevis uz sevi. To, ka bērniem tiek mācīts, ka viņi ir svarīgāki par vecākiem, jau ir novedis pie necieņas pret tiem, kuri viņus ir izaudzinājuši. Man gribas lūgt pieaugušos biežāk atgādināt saviem bērniem, ka tas, ar ko viņi lielās, ir vecāku labvēlība un rūpes, nevis viņu nopelns. Ar savu apģērbu, telefonu, gadžetiem un citām modes lietiņām viņi varēs sākt lielīties tikai tad, kad to iegādāsies par savu nopelnīto naudu. Bērniem ir jāiemāca cienīt vecāki un to cilvēku radītās vērtības, kuras viņi izmanto. Pieaugušajiem ir jāapzinās, ka bērns ir viņu spogulis, un ka neaudzinātam vecākiem nebūs labi audzināti bērni.

Te nu rodas jautājums – kas ir svarīgāk: prasme cienīt sevi un citus vai sevis mīlēšana? Sabiedrībai ir vajadzīgs jauns ētikas un pieklājības standarts. Tāds, kas balstīts uz cilvēcības un savstarpējās cieņas principiem. Mēs esam tauta ar senām un spēcīgām tradīcijām, tāpēc meklēsim atbildes savā kultūrā. Tad, kad dodamies uz citu valsti, tad ir jāciena tās valsts tradīcijas un kultūra, bet ja dzīvojam Latvijā, tad vispirms ir jāciena un jāievēro savas valsts kultūra un tradīcijas. Savstarpēja pieklājība un tolerance ir jāievēro visā pasaulē.

Atcerēsimies, ka sevi cienošs cilvēks, rūpējoties par sevi, ciena arī citus.

ATBILDĪBA. 1. bauslis – SĀC AR SEVI. Iemācies būt atbildīgs cilvēks

Autore: Inguna Balgalve

Ir interesanti vērot sabiedrību pēc tik ilgi gaidītās pandēmijas beigām. Vieni jūtas kā varoņi – izturējuši šo “šausmīgo” laiku, otri – runā par netaisnību un bezjēdzību visā šajā vakcināciju epopejā, trešie jūtas lepni par sevi, ka visu darījuši pareizi, kā valdība bija noteikusi, ceturtie – kā dzīvoja pirms pandēmijas, turpināja tāpat dzīvot pandēmijas laikā un arī tagad viss turpinās. Šis stāsts nebūs par pandēmiju un to, kas ir pareizi vai nepareizi, bet gan par cilvēcību jebkuros laikos.

CILVĒCĪBA ir jāliek uz vieniem svariem ar ATBILDĪBA, vēl precīzāk – PERSONISKĀ ATBILDĪBA. Katram ir jāsāk ar sevi, tikai pēc tam var runāt par kopīgo atbildību. Esam iegājuši jaunā laikmetā, kurš kļūst par pārbaudījumu cilvēku godīgumam, spējai uzņemties atbildību par sevi un prasmi veidot attiecības ar apkārtējiem un pasauli. Tas ir izaicinājums gan “padomju” laikā dzimušajiem, gan “jaunajā” laikmetā dzimušajiem. Pirmie pieraduši, ka ir viens priekšstāvis, kurš saka priekšā, kas kuram jādara, un līdz ar to cilvēki no saviem pleciem noņem atbildību, jo lēmumus taču nepieņēma viņi. Jaunā laikmeta cilvēki uzskata, ka robežas un likumi ir vecmodīgi, tāpēc katrs “mīl sevi” un uzskata, ka drīkst darīt jebko, kas ienāk prātā, tikai atbildību gan negrib uzņemties, jo ir taču mistiskie “citi”, kas par to atbild. Un … neatkarīgi kādi ir mūsu uzskati un dzīvesveids, mums katru dienu ir jādzīvo šajā sabiedrībā.

Katru gadu tiek rīkota Lielā talka, lai sakoptu apkārtni pēc ziemas. Man rodas jautājums: ”Kāpēc tas notiek tikai reizi gadā, bet ne katru mēnesi?”  Ne jau katru mēnesi visā Latvijā, bet gan - katru mēnesi kādā no Latvijas reģioniem. Arvien populārāk kļūst atpūsties pie dabas, apmeklēt dabas takas, apskates objektus. Ir skumji noskatīties, ka ejot pa šādu taku, pirms tevis ir gājuši “cūkmeņi”. Lieki ir  jautāt, kur tādi radušies, protams ģimenēs, kur bērniem nav iemācīta cieņa pret citu darbu, un bieži vien pret darbu vispār. Vēl skumjāk ir vērot, ka pieaugušie bieži rāda piemēru saviem bērniem. Šeit arī sākas stāsts par personisko atbildību. Tu nevari atbildēt par to, ko bērns dara, jo viņš vēl tikai mācās dzīvot, bet pieaugušam cilvēkam tā kā būtu jāapzinās uzvedības sekas. Bērns ir atdarinātājs, tāpēc arī izveidojas Cūkmeņu ģimenes. Tā kā mans darbs ir tiešā saskarsmē ar cilvēkiem, un man ir iespēja to vērot katru dienu, tad varu apgalvot – bērni ir vecāku spogulis. Pie tam bērni ir patiesāki un dabiskāk uzvedas sabiedrībā, viņi vēl nav iemācījušies liekulību.

Šādām dabas objektu sakopšanas Lielajām talkām būtu daudz ieguvumu – pirmkārt, šajā tehnoloģiju laikmetā iespēja saglabāt saikni ar dabu un cilvēkiem, iespējas satikt līdzīgi domājošus cilvēkus, iegūt jaunus draugus un pieredzi, saliedēt ģimeni un iemācīties to, ka kopā darbojoties var būt arī jautri. Nākotne ir jāveido šodien. Ir jāapzinās, ka šodienas jaunatne veidos mūsu vecumdienas. Atcerieties, ja cūku ielaiž pilī, tad cūka nekļūst par karali vai karalieni, bet gan pils pārvēršas par cūku kūti.

Nākotni veidos cilvēki, nevis tehnoloģijas, tāpēc pats svarīgākais ir rūpēties par cilvēkā esošajiem resursiem. Paaudze, kura izaugs pie tehnoloģijām, nākotnē nespēs tikt galā ar elementārām sadzīviskām lietām, jo, ja to neiemāca bērnībā, tad pieaudzis cilvēks, kā likums, nevis ies un mācīsies to darīt, bet gan meklēs vainīgos, slīgs depresijā un meklēs glābiņu alkoholā vai narkotikās. Vēl jo vairāk – ja pieaudzis cilvēks nepratīs iederēties citu cilvēku sabiedrībā, viņš no tās tiks izstumts. Tie, kuriem būs nauda, bet paši neko daudz nepratīs, būs interesanti tikai patērētājiem (cilvēkiem, kuri uzskata, ka citiem ir kaut kādi pienākumi pret viņiem). Visvērtīgākais dzīvē ir tas, ko nevar nopirkt par naudu: labestība, sirsnība, cilvēcība, mīlestība, prieks, draudzība, uzticība.

Esi atbildīgs – cieni un saudzē citu paveikto, veido ap sevi sakoptu vidi, esi CILVĒKS!

Esiet mīlēti uz zemes un debesīs!

Tavu rītdienu veido šodien pieņemtie lēmumi un to realizēšana

Autore: Inguna Balgalve

Šis laiks prasa pieņemt lēmumus – savus lēmumus. Tie, kuri gaida, ka notiks brīnums, un kāds atnāks savest visu kārtībā, lai būtu pa vecam, piedzīvos arvien lielāku vilšanos. Tiem, kuri pieraduši dzīvot pēc vadlīnijām, norādēm no “augšas”, priekšā ir grūti laiki, jo nāksies atskārst, ka patiesībā nevienam tā īsti nerūpat. Nākotnē vērtība būs tiem cilvēkiem, kuri nevis zina kā risināt situācijas, bet gan prot tās atrisināt. Mūsdienu tehnoloģiju un daudzo iespēju laikmetā tas, ka cilvēks prot lasīt un rakstīt, vairs nenozīmē, ka viņš ir izglītots.

Šobrīd ir redzams, kā brūk pasaules vecā sistēma un kārtība. Meli un aplamības nespēj ilgi pastāvēt, jo to pamatā nav praksē balstīta pieredze, bet gan varbūtības iespēju minējumi. Par kādu ‘’saulaino nākotni” var domāt, ja par to, kā audzināt un izglītot bērnus mums māca cilvēki, kuriem pašiem nav bērnu, par to, kādiem jābūt likumiem, ekonomikas izaugsmei, godīgam konkurētspējīgam biznesam māca tie, kuri savā nozarē nav strādājuši vairākus gadus vai pat vispār, lai iepazītu un izprastu nozaru specifiku.

Teorētiķi strīdas ar praktiķiem. Mazizglītoti* cilvēki, kuri tikuši pie amata (jo to viņam garantē iegūtie diplomi), ja kaut ko nezina vai nesaprot, vienkārši visu noraida vai aizliedz. Bērni savā nepateicībā diktē noteikumus vecākiem, kuri viņiem ir devuši mājas, ēdienu, apģērbu un izglītību. Vecāki māca pedagogus, kā mācāmi viņu bērni. Daudzi savu sirdsapziņu ir padarījuši pērkamu. Vai kādam vēl šķiet, ka iepriekš minētie faktori ir stabilas un harmoniskas dzīves priekšvēstneši?

Un tomēr ir pamats domāt, ka nākotnē būs labāk. Pirms rītausmas ir visbiezākā tumsa. Pēc 2008. gada krīzes vienā lauku miestā biju uz tikšanos. Ievadā pajautāju kā cilvēki laukos jūtas pēc lielās krīzes. Man atbildēja, ka cilvēki laukos jūtoties labi, jo krīze jau bija pilsētās, laukos nebija “trekno gadu”, tāpēc arī krīzes neesot. Dzīvojot kā dzīvojuši, paši vien domājot, kā parūpēties par sev vajadzīgo. Pēdējos gados vērojams, ka daudzas jaunās ģimenes ar bērniem iegādājas īpašumus laukos. Jautājot par to, kāpēc tāda izvēle, atbildes pārsvarā ir līdzīgas. Pie mūsdienu tehnoloģiju attīstības vairs nav nepieciešams būt piesaistītiem vienai konkrētai vietai. Daudzus darbus var veikt no mājām. Tas esot gan ērtāk, jo nav jātērē laiks un resursi, lai nokļūtu uz darbu un atpakaļ, gan izdevīgāk, jo vairāk ir iespējams būt kopā ar ģimeni. Daudzi laukus par dzīvesvietu izvēlējušies tāpēc, ka tuvāk dabai, bērniem lielāka brīvība un iespēja augt mazāk stresainākā un ekoloģiski tīrākā vidē.

Nenoliedzami, ka pilsētas kļūs atkarīgākas no laukiem, jo lauku ciemi un mazpilsētas pakāpeniski pāries uz tādu dzīvesveidu, lai ar sev vajadzīgajām lietām varētu nodrošināt paši. Samazināsies vajadzība pēc sev nepieciešamā doties uz lielpilsētu, jo daudz ko var pasūtīt, lai pieved klāt uz mājām. Atjaunos uz vietas esošo infrastruktūru, pielāgojot šī laika vajadzībām. Cilvēki noslāņosies savējos (līdzīgas prioritātes un vērtību kritēriji) un citos.

Cilvēka dzīves jēgu veido divas sajūtas: pirmā – justies vajadzīgam (tas sevī ietver arī sajūtu, ka esi mīlēts, kas savukārt nozīmē, ka tevi pieņem tādu, kāds esi, bez pretenzijām un salīdzināšanas ar citiem) un otrā - justies novērtētam (to saņemam uzslavas, iedrošinājuma un atbalsta formā). Tiem, kuri ir gatavi sadarboties, dot un saņemt, dzīvē ātrāk ienāks stabilitāte un harmonija. Dzīves teorētiķiem, egoistiem un patērētājiem nāksies izbaudīt dzīves sagādātās pēcstundas, lai citi gribētu viņus pieņemt savā bariņā. Internets un tehnoloģijas pieradinās cilvēkus dzīvot kā zem “lupas”, kur  būs grūti noslēpt acīmredzamo.

* Zināšanas atbilst valstī noteiktajiem izglītības kritērijiem, uz kā pamata iegūts diploms. Nav ne prakses, ne papildus paplašinātas zināšanas attiecīgajā nozarē.

TĀ, KĀ BIJA, VAIRS NEBŪS

Autore: Inguna Balgalve

Ja ielūkojamies materiālos par vēsturi, redzam, ka pasaule visu laiku nemitīgi mainās. Tāpēc arī cilvēkiem vienmēr ir interesējis, kas gaidāms nākotnē. Mēs bieži salīdzinām to, kā bija, ir,  un to - kā būs. Rodas jautājums – kāpēc? Mums, cilvēkiem, vajag garantijas, ka nākotnē viss būs labi. Tādas garantijas neviens nevar mums sniegt, jo cilvēks ir dabas sastāvdaļa, kurš tāpat kā viss dabā ir pakļauts kosmosa ritmam un likumiem. Tikai mazizglītots un primitīvs cilvēks uzskata, ka viņš šajā dzīvē, kas plūst kā upe, var kaut ko ietekmēt. Pat ja viņam tas nedaudz izdodas, tad tikai uz īsu brīdi. Cilvēks dabas acīs ir kā smilšu grauds smiltīs. Viss ko mēs, cilvēki, varam izdarīt savā labā, ir iepazīt sevi pašu, un iekļaujoties dabas ritmā ļaut, lai dzīves straume mūs nes.

Mēs esam attīstījuši tehnoloģijas, vairākkārtīgi apceļojuši apkārt planētai Zeme, iepazinuši tās dzīles, aizlidojuši uz Mēnesi un pētām Saules sistēmu. Tikai kaut kā pietrūkst, lai mēs būtu tie, kas esam – CILVĒKI. Ko nozīmē būt cilvēkam? Kāda ir patiesā loma būt cilvēkam uz planētas Zeme? Kad mazizglītots vai vienā jomā specializējies cilvēks sāk uzskatīt sevi par izglītotu un inteliģentu, tad patiesi izglītotai un inteliģentai sabiedrības daļai sākas sarežģījumi.

Mazizglītots cilvēks vienmēr salīdzina sevi ar citiem, uzskatīdams sevi par gudrāku, skaistāku, veiksmīgāku, strādīgāku un citādi pārāku par pārējiem. Viss, ko viņš nezina vai neizprot, tiek saukts par meliem vai nepatiesību, bet tikai ne par savu aprobežotību. Šāda cilvēka lielākā vērtība ir prasme veikli manipulēt ar citiem, lai iegūtu sev labumu. Viņi ir gatavi likt lietā melus un negodīgumu, lai sasniegtu savu mērķi. Ieņemamais amats  bieži tiek izmantots kā privilēģija, lai noveltu atbildību uz kāda cita pleciem. Visu problēmu risināšanai ir tikai – sodīšana un aizliegšana. Lai atrastu citus racionālākus un efektīvākus risinājumus, mazizglītotajiem pietrūkst gan specifiskas zināšanas, gan pieredze, kā arī piemīt nevēlēšanās kaut ko risināt vai mainīt.

Kamēr mazizglītotie tēlos “Dievus”, sabiedrība dzīvos haosā. Haoss – tas ir viss, ko var nodrošināt mazizglītoti cilvēki.

Ja cilvēks neapzinās savu potenciālu, kā arī rakstura vājās vietas, viņš nav spējīgs attīstīties. Mazizglītota cilvēka rīcība ir haotiska, lēmumi bieži tiek pieņemti, ietekmējoties no citu viedokļiem, jo pašam nav sava viedokļa un nostājas. Šāda cilvēka dzīve pakāpeniski pārvēršas par ciešanām, ko pats sev rada.

Dabā tā ir iekārtots, ka KATRAS BEIGAS IR JAUNS SĀKUMS.

Numeroloģijā ir apzīmējums “meistarskaitlis”, kas norāda uz to, ka šajos gados notiek kardinālas pārmaiņas, kas skar ierasto dzīves ritmu. Par meistarskaitļiem sauc tādus skaitļus, kas veido pats savu atspoguļojumu: 11; 22; 33; 44…..99; 1991; 2002 un tml. Šajā gadsimtā pirmo reizi, kad viens cipars veido atspoguļojumu bija 22.02.2002. Var teikt, ka no šī brīža pasaulē sākās esošas sistēmas un kārtības sabrukums. Šogad 22.02.2022. cipars 2 veido atkal savu atspoguļojumu. Tas nozīmē, ka ar šo gadu atkal mainīsies pasaulē esošā kārtība. Kāda tā būs? Kādu veidosim, tāda arī būs. Tie, kuri joprojām gaida, ka kāds nāks un sakārtos viņu dzīves, arī turpmāk cietīs zaudējumus. Cipars 2 apzīmē otro kosmosa likumu – enerģijas nezūdamības likumu. Tas ir līdzsvara jeb balansa likums, ko pazīstam arī kā JAN un IŅ (iekšējās un ārējās) enerģijas līdzsvara uzturēšanas likumu. Tas attiecas gan uz katru cilvēku, gan uz politisko situāciju, gan uz zemeslodes notiekošajiem procesiem. Tas ir pretpolu princips, kas ļauj sistēmai saskaņoti darboties: Zeme turpina pastāvēt pateicoties Ziemeļpolam un Dienvidpolam, daba pastāv uz stihiju pretpolu principiem, cilvēce var turpināties, pastāvot pretējiem dzimumiem.

Šobrīd sabiedrība pati sāks dalīties nosacīti 2 daļās – “vecās pasaules” sabiedrība un “jaunās pasaules sabiedrība”. “Vecās pasaules” sabiedrību veidos tie cilvēki, kuri gribēs saglabāt jau tūkstošs gadus iedibināto kārtību, nepieņemot neko, ko nevar kontrolēt. Cenšoties pastiprināt kontroli par visu un visiem. “Jaunās pasaules” sabiedrība veidosies no atsevišķām slēgtām kopienām, līdz būs tik stipras, lai apvienotos un spētu stāvēt pretī “Vecās pasaules” kārtībai un likumiem. Šeit vidusslāņa nebūs, jo katrā no esošajām sabiedrības daļām būs savs pasaules redzējums, savi likumi, vērtību sistēmas, morāles principi un savi resursi. Pastāv iespēja, ka sākumā varētu būt spriedze starp atšķirīgi domājošajiem, bet tā kā mērķis būs kopējs, tad nāksies mācīties cienīt un pieņemt vienam otru, citādi abi būs zaudētāji. Ir muļķīgi domāt, ka šos procesus kontrolē cilvēks. Tie ir kosmosa likumi, kuriem cilvēkam nākas pielāgoties vai arī ciest. Cilvēcei pienācis laiks pāriet citā domāšanas  un pasaules uztveres līmenī.

Astroloģijā varam vērot, kā šī gada laikā planēta Plutons, kas atbild par kardinālām un neatgriezeniskām pārmaiņām, ieiet Mežāža zodiaka zīmes pēdējos 5 grādos. Tas nozīmē, ka sākas transformācijas periods, kad brūk iedibinātā kārtība, atbrīvojot vietu jaunām vērtībām. Šī transformācija notiks līdz 2024.gada janvārim, kad Plutons uzsāks savu ceļu pa Ūdensvīra zvaigznāju. Latvijai šī gada sākumā zvaigžņu stāvoklis vēsta lielas pārmaiņas. Pirmo reizi, kopš Latvijas valsts dibināšanas,  (progresijas) kartē, kas raksturo cilvēku pašsajūtu dzīvojot konkrētā valstī, planēta Jupīters maina savu kustības virzienu un no retrograda (uz sevi vērsta, iekšēja, sevī lolota) stāvokļa pāriet uz direktu (procesi top redzami un attīstās) stāvokli. Tas nozīmē, ka pārmaiņas būs izglītības, reliģijas, tieslietu, finanšu, kultūras un tūrisma jomā. Attīstīsies un paplašināsies sadarbība ar ārvalstīm.

Pakāpeniski ir jāsāk pierast pie tā, ka tehnoloģijas maina cilvēka ikdienu, tāpēc ir laiks apzināties savas vērtības, prasmes un zināšanas. Jo katra cilvēka dzīves kvalitāte būs atkarīga no tā, cik tu vari dot. Tie, kuri pieraduši ņemt neko nedodot pretī un uzskatīt, ka citiem ir pienākums par viņiem rūpēties, tiks ignorēti. Jaunā laikmeta likums ir rūpēties vienam par otru, ES UN TU.

“Pastāvēs, kas pārmainīsies.”*

*Rainis

JANTRAS, TO SIMBOLIKA UN PRAKTISKAIS PIELIETOJUMS. DURGAS JANTRA

Autore: Vineta Riekstiņa

Vēl pavisam nesen piedalījos kādā piedzīvojumā – Durgas jantru zīmēšanā, kas izvērtās aizraujošā, ļoti jaudīgā transformējošā ceļojumā pie sevis, ar ko vēlos padalīties. Tas bija deviņu dienu individuāls darbs ar sevi, vienlaikus atrodoties arī kopējā grupā, grupas čatā, kur tās kuratore Evita Sarma katru rītu deva ievirzi par kādu no Durgas dievišķajiem aspektiem, un katru dienu bija jāuzzīmē viena jantra. Zīmēšana gan nav mana stiprā puse, to kā izpausmes veidu izmantoju pavisam reti, tomēr šoreiz mani kaut kas ļoti uzrunāja piedalīties. Vienīgais, ko zināju - ka tādas jantras vispār ir, biju kautko ļoti pavirši redzējusi, kā tās izskatās, un vairāk arī neko par tām nezināju. Esmu bezgala pateicīga Evitai par iespēju piedalīties Navrati svētkos, kur tiek godināta dieviete Durga, tās deviņi dievišķie aspekti, kuros ir iemiesoti un izpaužas ļoti dažādie sievišķā principi.

To, kā man tas ir sanācis, var redzēt bilžu kolāžā, ko izveidoju, pēc Pitagora numeroloģijas matricas principa, deviņos lodziņos savietojot jantras, kreisajā augšējā stūrī ir pirmā – pirmās dienas jantra, bet labajā apakšējā stūrī ir devītā – devītās dienas jantra. Uzsākot šo ceļojumu, nebiju gaidījusi, ka tas prasīs tik daudz laika – katru dienu, deviņas dienas pēc kārtas, zīmējot, konstruējot un krāsojot, mantru pavadījumā, vienatnē, atrodoties meditatīvā stāvoklī  – pavadīju trīs līdz četras stundas, kā nu kuro dienu. Tā kā visbiežāk zīmēju vakaros, tad tas parasti ievilkās līdz naktij. Viennozīmīgi varu teikt – tas noteikti bija tā vērts, un to es esmu gatava atkārtot vēlreiz - pavasarī! Pievienojies arī tu!

Un tagad par visu pēc kārtas. Tikai tad, kad šīs maģiskās dienas bija noslēgušās (citādi es to nevaru nosaukt, jo bija pavisam reālas sajūtas, ka manas dzīves dažādās sfērās notiek izmaiņas), es sāku interesēties, kas jantras vispār ir. "Yantra" (jantra) ir atvasinājums no sanskrita, vārda sakne "yan" nozīmē atbalsta objekta būtību, savukārt "tra" nāk no "trana" - atbrīvošanas no verdzības. Tamdēļ var teikt, ka jantra būtībā nozīmē atbrīvošanu no dzimšanas un atdzimšanas.

Jantras ir kā maģiskas diagrammas, kuru veidošanā tiek izmantota sakrālā ģeometrija. Tās tiek lietotas meditācijām un dievu pielūgsmei, lai veiktu kādā no mūsu dzīves jomām korekcijas - attiecībās, biznesā, mācībās. Jantra ir gan sakrāls simbols, talismans, gan arī rituāla priekšmets. Ir arī numeroloģiskās jantras, kur tiek izmantoti dažādi skaitļu salikumi. Lai gan esmu numerologs, vēl līdz šim man ar tām nav bijusi praktiska pieredze. Numeroloģijā gan pielietoju mandalas, kas izveidotas pēc cilvēka dzimšanas datiem, tajās ir ļoti daudz informācijas par cilvēka dziļāko patieso būtību.

Jantra ir atslēga, kas palīdz savienot cilvēka apziņu ar dievišķo, kosmisko apziņu – tas arī ļauj notikt vēlamajām izmaiņām. Jantra ir logs uz augstākajam sfērām, kur mīt dievības. Tās palīdz iet tālāk par ierastajiem domāšanas paterniem un nonākt citā apziņas stāvoklī. Jantra ir mantras redzamā forma, tā ir dievības ķermenis, savukārt, mantra  ir pati dievība. Kad ķermenis un dvēsele savienojas, dievība dzīvo jantrā. Šo sajūtu es piedzīvoju, kad mantru pavadībā tās zīmēju, bija pilnīgi skaidra sajūta, ka dievišķais ir klātesošs. Un interesanti bija tas, ka es nevarēju paņemt citu krāsu, ko iedomājos ar prātu – tas radīja tādu disharmonisku sajūtu, ka iedomātā krāsa bija jāliek malā un jāļaujas paņemties tieši šim brīdim atbilstošajai. Tā man bija mācība par pieņemšanu un paļaušanos – ja reiz tu esi sākusi iet pa šo ceļu, atbilstoši savam nodomam, piesaukusi sev palīgus (Durgas dievišķos aspektus), tad paļaujies visagstākajam, tu tā vai tā nespēj ieraudzīt kopējo bildi pilnībā, kā labāk realizēt savu nodomu!

Durgas jantra

(Nulles punktā - dienu pirms Navarti svētkiem)

Jantras ir ļoti rezultatīvas, ja tās radītājs tur ieliek nodomu, ne velti tās tiek izmantotas kopš senatnes līdz pat mūsdienām. Daudzu tūkstošu gadu garumā tās ir pierādījušas savu efektivitāti. Jantras palīdz realizēt vēlamo rezultātu neatkarīgi no reliģiskās pārliecības.

Sakrālā ģeometrija, kas tiek izmantota jantrās, parāda to, kā psihiskā enerģija, ko var nosaukt arī par gara spēku, koncentrējas konkrētā formā, un kā jantra kļūst par spēka avotu, par vārtiem uz citām dimensijām. Jantrās izmantotās ģeometriskās formas ir visumā esošo arhetipu atainojums. Ir pat zinātniski pierādīts, ka centrālajai nervu sistēmai, apstrādājot redzamo informāciju, svarīga nozīme ir sākotnējām ģeometriskajām formām (līnijas, apļi, trijstūri, kvadrāti u.c.) un arī krāsām. Kā rāda pētījumi, trijstūri un taisnstūri, kas jantrās ir bieži izmantotas formas, ir visstabilākās ģeometriskās figūras emociju pasaule. Šīs formas cilvēka smadzenes atpazīst arī tad, ja tajās ir daudz dažādu traucējumu.

Labā smadzeņu puslode aktivizējas, analizejot sarežģītus, monotonus, homogenus attēlus, un ja vēl šie attēli tiek papildināti ar ritmiskām, zemām skaņām, kā arī cilvēka ķermenis ir atslābināts – tieši tas tiek izmantots arī rituālos. Jebkurš rituāls tiek veikts ar konkrētu nodomu, arī jantras tapšanā tiek ielikts sākotnējais nodoms. Koncentrēšanos uz jantrām, pēc tradīcijas, vienmēr pavada mantru skaitīšana vai arī klausīšanās. Līdz ar to, darbojas vēl viens uztveres kanāls – dzirde.

Jantru ģenerētā enerģija ir tik spēcīga, kā tā pārveido cilvēku subatomārā līmenī, kad novājinātās un slimās šūnas var tikt pārveidotas par veselām šūnām, tādēļ kā viens no nodomiem jantras zīmēšanā var būt veselības sakārtošana. Jantras veic ārstniecisku iedarbību gan mentālajā, gan fiziskajā, gan garīgajā līmenī. Koncentrējoties uz jantru un to vizualizējot, tādā veidā ģenerētā dievišķā mīlestības enerģija palīdz pārporogrammēt apziņu, iegūt jaunu pasaules redzējumu.

Tātad, jantru pielietojums var būt ļoti plašs - gan ķermeņa, gan psihes dziedināšanai, lai atbrīvotos no sliktiem ieradumiem, gan arī meistarības iegūšanai kādā jomā, aizsardzībai pret maģiju, astroloģiskām vai numeroloģiskām korekcijām, veiksmes iegūšanai, ļauno garu izdzīšanai, labklajības iegūšanai, zināšanu ieguvei, mīlestībai, kaisles veicināšanai utt. Cilvēkam, kurš nēsā jantru kā talismanu, tā kļūst par apziņas koncentrēšanas punktu, vien tās vērošana jau var radīt izmaiņas dzīvē. Kur ir mūsu uzmanība, tur aizplūst enerģija, līdz ar to - notiek attiecīgie notikumi.  

Vēdiskā tradīcija atbalsta uzskatu, ka jantras ir noteiktas enerģijas izpausme šajā pasaulē un attaino Visuma patieso dabu. Jantras ir trīs principu savienojums: formas princips (akriti rupa), darbības princips (krija rupa), vadīšanas princips (šakti rupa).

Galvenie ģeometriskie elementi, kurus izmanto jantrās:

Bindū - punkts, aplis, fokusa punkts, kas ir vienmēr centrā. Simbolizē sēklu, no kuras attīstījies viss radītais, un kurā tas atgriezīsies. Radīšanas un sabrukuma process. Šivas un Šakti savienošanās. Apziņas un enerģijas savienošanās. Izelpa un ieelpa.

Trijstūris - figūra, kas norobežo telpu, pirmā forma, kas  parādījās radīšanas laikā, pirmsākuma trijstūris. Tā apgrieztā forma ir radīšana. Pamatmatrica jeb prakriti.

Ar virsotni uz augšu - puruša jeb apziņa - vīrišķais princips, uguns elements.

Ar virsotni uz leju -  prakriti jeb enerģija - sievišķais princips, ūdens elements.

Aplis – nav laika, nav ne sākuma ne gala, ir tikai mūžība. Dzimšanas, dzīves, nāves process, kā nebeidzams cikls. Aplis – tas ir kā cilvēka līgums ar Dievu.

Kvadrāts - jantras pamats. Fiziskā, laicīgā pasaule. Zemes elements.

Lotosa ziedlapas – simbolizē tīrību, transcendenci, brīvību no dažādām ietekmēm. Radīšanas process.

Mogras ziedlapiņas – (zīmē kā turpinājumu lotosa ziedlapiņu galos) – vienotība un dievišķā iecere. Veiksmes un arī sievišķības simbols.

Heksaghramma – divu augšup un lejup vērstu trijstūru apvienojums, vīrišķā un sievišķā principa vienotība, apziņas un enerģijas vienotība.

Pentagramma – cilvēciskā esamība.

Jantrās katrai krāsai ir sava nozīme un funkcija, katra to tām atšķirīgi iedarbojas uz mūsu apziņu.

Sarkans – dzīvība, vitalizējošs un mobilizējošs spēks, agresija, pamatinstinkti, simbolizē uguns elementu.

Oranžs – silts, pozitīvs spēks, stimulē seksualitāti, nomierina pārlieku lielu jūtīgumu.

Dzeltens – pozitīvs spēks, dzīvība; stimulē smadzenes; zināšanas, informācija; optimisms; simbolizē zemi (saistība arī ar zelta krāsu).

Zaļš – mierīgs, atjaunošs spēks, relaksējoss, nomierinošs, iedarbojas uz asins ķīmisko sastāvu, simbolizē koka elementu.

Zils – mierīgs, vēss, rāms spēks, socializēšanās, stimulē nervu sistēmu, simbolizē ūdens elementu.

Brūns – zemes krāsa – materiālais plāns; instingtīvs, juteklisks, var būt depresīva pieskaņa.

Balts – tīrība, skaidrība, zināšanas, ūdens – baltā krāsa atstaro, atspoguļo; gaiss - tīrs, dzidrs (saistība arī ar sudraba krāsu).

Melns -  noliegšana, melns caurums, dziļa aka.

Pelēks – neskaidrība, pāreja no melnās uz balto vai otrādi; depresija.

Violets – transformācija, viedums, intuīcija.

Zelta krāsa – Saule, zināšanas, viedums, bagātība, jaunas dzīves sākšana, balva par paveikto (saistība arī ar dzelteno krāsu).

Sudraba krāsa – Mēness, zināšanas un attīstība, intuīcija, zemapziņa (saistība arī ar balto krāsu).

Ņemot verā to, ka ikviena jantras detaļa ir ar dziļu jēgu, nav ieteicams tās izmainīt, kā arī savā garīgajā praksē izmantot tikai paša autora radītās jantras, jo mēs nevaram zināt, ar kādu nolūku to kāds cits ir zīmējis, tādēļ var sanākt pavisam neparedzams rezultāts, ne tāds kā cilvēks bija plānojis. Tādēļ vislabāk ir jantras zīmēt sev pašam, ielikt tajā savu nodomu un paļauties uz intuīciju. Var izmantot arī tās jantras, kuras ir atstājuši mantojumā senie riši (būtnes ar ļoti augstu garīgās un intelektuālās evolūcijas pakāpi), par kuru iedarbību cilvēki ir pārliecinājušies daudzu tūkstošu gadu garumā.

Jantras palīdz realizēt vēlamo neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, to var nosaukt par metodi vai instrumentu. Tas, ka tiek piesaukti dažādi hinduisma termini sanskrita valodā – tas ir tikai koncepts, kas apraksta, kas tas ir, kā tas strādā un kā to izmantot.

Jantras ir daudz un dažādas, katra ir saistīta ar kādu no dievībām smalkmateriālajā plānā, pat ar vairākām, un katra var palīdzēt sakārtot kādu no dzīves jomām, atbilstoši tās darbības sfērai un mūsu nodomam. Piemēram, Ganeša jantra var kļūt par aizsardzības talismanu, noņemt šķēršļus un ierobežojumus mērķu sasniegšanai. Ganeša ir dievība, kas var likvidēt šķēršļus mūsu garīgajā un materiālajā ceļā, palīdzēt pieņemt pareizos lēmumus, izlabot kļūdas un piesaistīt veiksmi.

Vai arī Šri jantra - tā ir dievietes Šri vai Tripurasundari ģeometriskais attēls, kas simbolizē Šakti enerģiju, kas dod mums garīgo, materiālo pārpilnību, labklājību un bagātību. Šī universālā jantra var kļūt par aizsardzības talismanu un var palīdzēt atrisināt jebkuru konkrētu uzdevumu. Attēlos zemāk kā piemērus var redzēt Šri un Ganeša jantras, bet, tā kā tās ir kāda cita autora radīts darbs, tad nav izmantojamas saviem nolūkiem, savu jantru ir jāuzzīmē katram pašam, vai arī var iegādāties tādas, kas radītas pēc to sakrālās ģeometrijas pamatprincipiem, ar attiecīgajām proporcijām un oriģinālajām krāsām, ko atstājuši mantojumā riši.

Šri jantra	Ganeša jantra

Durgas jantra

Visbeidzot stāstā parādās tā galvenā varone - parti Durga, kas mani pārsteidza ar savu jaudu un tik dažādajiem tās deviņiem dievišķajiem aspektiem! Izrādījās, ka esmu ar to bijusi pazīstama jau krietni agrāk – caur mantrām, kuras mīlu klausīties meditācijās, un visbeidzot dzīve mani aizveda arī līdz tās materiālajai formai – jantrai, par ko esmu bezgala pateicīga!

Dieviete Durga tika radīta, lai cīnītos pret ļauno dēmonu Mahishasuru. Brahma (radošais aspekts), Višnu (saglabāšanas aspekts) un Šiva (transformtīvais, ārdošais aspekts) -  šī varenā dievu trīsvienība apvienojās, lai izveidotu spēcīgu sievieti ar desmit rokām. Kad Durga kā gars iznāca no svētās Gangas ūdeņiem, visi dievi kopā viņai piešķīra fizisko formu.

Durga – “sieviete praktiskā”, kas ilgi nefilozofē, bet risina lietas – nu tā, pa nopietnam, ne jau velti tai dievi ir piešķīruši tik daudz roku! Nu gluži kā mums, sievietēm – arī nākas risināt dzīvē daudzas lietas vienlaicīgi, tikai - izmantojot savas divas rokas... Bet mums vienmēr ir iespēja palūgt kādu palīgā, piemēram, Durgu – sievišķo enerģiju, tikai pašām nevajag slinkot un būt lepnām, bet atcerēties to pieaicināt nākt talkā!

Interesanti ir tas, ka pašas Durgas vārdā ir iekļauti visi aspekti, ko viņa ir nākusi šeit izlabot, pret tiem cīnīties, Durga simbolizē enerģiju, kas iznīcina visa veida ļaunumu:

DU – nabadzība, bads, ciešanas, slikti ieradumi;

R – slimības, nevajadzīgas piesaistes;

G – grēki, netaisnība, neticība Dievam, cietsirdība, slinkums.

Durga nozīmē “neuzvaramā”. Tā palīdz tiem, kas ir gatavi pārmaiņām un transformācijai, tiem, kas vēlās drosmīgi iet uz priekšu. Šī dievība vēl labu visiem un katram, pat tiem, ko iznīcina, jo viņa ir visu radību Māte (līdzīgi, kā baltu dzīvesziņā Māra). Durga ar savu klātbūtni un iejaukšanos rada iespēju un formu, dara visu, lai varētu notikt transformācija. Kā Dievišķā Māte viņa iznīcina disharmoniju, piepilda cilvēku ar spēku un izlēmību iet uz priekšu, pilnveidoties gan fiziski, gan garīgi

Durgas jantra var kļūt par aizsardzības talismanu, kā arī var palīdzēt uzvarēt savus trūkumus un sliktos ieradumus. Jantras radīšanas brīdī var ielikt sekojošus nodomus:

- Lūgt dot spēku uzlabot nepilnības, izlemt par labu pārmaiņām - pielikt punktu jebkāda veida attiecībām; uzveikt sliktos ieradumus un izlabot kļūdas, mainīt dzīvesveidu.

- Lūgt aizsargāt pret negatīvu ārējās enerģijas ietekmi; transformēt negatīvo enerģiju pozitīvajā; dot spēku, lai pārvarētu grūtības un šķēršļus.

- Lūgt to radīt miera un tīrības stāvokli.

- Lūgt tās palīdzību visdažādāko savu vēlmju piepildīšanai.

Durgas deviņi aspekti

Navarti svētki hinduisma zemēs notiek rudenī un ilgst deviņas dienas, tie ir saistīti ar cīņu, kas notika starp Durgu un dēmonu Mahishasura, lai svinētu labā uzvaru pār ļauno. Šīs deviņas dienas ir veltītas Durgai un viņas deviņiem iemiesojumiem – Navadurgai. Vēršoties pie katra no šīs dievības iemiesojumiem, cilvēkam tiek dota iespēja sakārtot sevi un dažādas savas dzīves sfēras, atkarībā no paša uzstādījumiem un nodomiem.

Pirms zīmēšanas uzsākšanas mūsu jaukā pasniedzēja Evita Sarma deva ievirzes un noskaņoja darba uzsākšanai. Pirmais no tām bija pret sevi izturēties labvēlīgi un atbalstoši, bez nosodījuma un “mērīšanās” (kam sanāk, kam – nesanāk) attiecībā pret citām grupiņas dalībniecēm. Tas nu tā kā bija skaidrs.

Bet otrs nosacījums mani pat nedaudz pārsteidza, jo pirms ķerties pie zīmēšanas, bija obligāta prasība palūgt savam vīram vai vīrietim, ja tāds ir, atļauju deviņas dienas krāsot jantras. Nav obligāti jāstāsta, kas un kāpēc – tas paliek pašas ziņā, tomēr bija nepieciešama vīra atļauja vai piekrišana. Jantra ir sakrāla lieta - cilvēka personīgā saruna ar Dievu, un šīs sarunas vienmēr kaut kādā mērā maina dzīvi... Ja ir ģimene, tad tas maina visas ģimenes dzīvi uz labāko pusi, savukārt, ja vīrietis nepiekrīt, tad tas var iedragāt ģimenes labklājību, jo vīrietis to neatbalsta. Kad es šo atļauju lūdzu savam vīram – viņš uz mani tā jocīgi paskatījās, sak, kad tu man būtu kaut kam atļauju prasījusi, vienmēr esi visu darījusi kā gribējusi, bet savu piekrišanu viņš man deva.

Pirmais piedzīvojums man sākās jau nākamajā rītā, kad sāku konstruēt savu pirmo jantru – es tā “pazaudējos” ģeometriskajos līkločos, ka jau domāju – nu redz kā, piedzīvojums tik tikko sācies, bet es jau netieku ne no vietas! Un tā nu – aicināju vīru talkā, lai palīdz man tikt ārā no šīs situācijas, un tālāk jau viss norisinājās bez aizķeršanās. Kad vēlāk par to dalījos grupiņā, tad Evita tikai nokomentēja, kāpēc šo atļauju mums vīrietim ir jāprasa – tādā veidā arī viņš uzņemas daļu atbildības – gan par procesu, gan par mūsu labsajūtu, gan par rezultātu.

Un tad es nodomāju – nu redz kā, mums, “emancipētajām” sievietēm, kas visur tikai – pati, pati varu, pati darīšu – ar savu “pārgudrību” un varēšanu nevietā mēs pašas bieži vien aizdzenam, no sevis attālinām vistuvāko un uzticamāko draugu, atbalstu un sargeņģeli. Tāpēc šo ieradumu – lūgt vīram atļauju – ir vērts un vajadzētu iedibināt arī citās dzīves sfērās, prieks un labums no tā būtu abiem. Pamazām es to esmu sākusi darīt, neteikšu, ka tas ir vienkārši.

Jebkurā no deviņām dienām, uzsākot zīmēt jantru – laimei, sirdsmieram, uzplaukumam, ilgmūžībai, telpu attīrīšanai un svētīšanai, pārticībai un bagātībai – nemainīgs paliek visu jantru kopīgais pamatuzdevums - Dievišķās Sievietes, Dievišķās Mātes enerģijas klātbūtnes un izpausmes apzināšanās dzīvē. Katrā no šīm deviņām dienām manifestējas kāds no Durgas deviņiem aspektiem, ko pārstāv kāda no dievībām.

Pirmā diena

To pārstāv Šailaputri  jeb Kalna Meita, to pazīst arī kā Parvati. Viņa ir Dieva Šivas sieva. Viņa ir nesatricināma kā kalns, viņas lēmumi un griba ir spēcīgi un nemainīgi. Šai dievietei var lūgt spēku, noturību, pārliecību, spēju sekot saviem mērķiem un sapņiem. Kā jau iepriekš tika minēts, jantra ir mantras redzamā forma - dievības ķermenis, savukārt, mantra  ir pati dievība, tādēļkatrai dievībai ir arī atbilstoša mantra. Ļoti palīdzēja zimēšanas laikā atbilstošās mantras klausīšana, varēja sajust dievības klātbūtni. Pirmās dienas atziņas: Nepadoties! Palūgt palīdzību, pateicība. Malacīte Es! Emocijas, koncentrēšanās. Patiess prieks par rezultātu, es to patieām paveicu!

Otrā diena

Brahmačarini - tā, kura ir pastāvīgā meditācijā uz Augstāko Būtību, Dievu. Brahmačarini ir ārkārtīgi dievbijīga un mierīga Durgas forma, un tā vienmēr ir meditācijā. Viņa ir pazīstama arī kā Aparna un Uma. Šī Durga forma ir saistīta ar nopietnām askēzēm, kuras viņa veica, lai iegūtu Šivu par dzīvesbiedru. Brahmačarini - esot  pastāvīgā meditācijā, vienlaikus ievēroja visstingrāko gavēni. Šīs Durgas enerģijas godināšana cilvēkam dod spēku askēžu veikšanai un ierobežojumu pārvarēšanai, kaisles pārvarēšanai, spējai atteikties, paškontrolei, pareizas uzvedības izvēlei. Cilvēks iegūst veiksmi un uzvaru it visā. Otrās dienas atziņas: Pacietība, aizrautība, radīšanas prieks. Pateicība no visas sirds.

Trešā diena

Čandraghanta – drosmes avots. Tās vārds cēlies no Mēness (Čandras) sirpja, ko viņa nēsā galvas rotā, un tā forma ir kā zvanam.  Durgai šajā aspektā ir desmit rokas, kur katrā no tām ir kāds ierocis – zobens, bulta…..zvans, kas aizbiedē un iebiedē ienaidniekus. Visi Dēmoni un dēmonu dēmoni ir šausmās, dzirdot viņas zvana skaņu. Piesaucot šo dievības formu, ieskanas zvaniņš un tiek sniegta acumirklīga aizsardzība. Čandraghanta var palīdzēt attīrīt ceļu no visiem šķēršļiem un grūtībām, iemantot drosmi līdz ar augstsirdību un pazemību. Tā var palīdzēt arī atbrīvoties no skumjām un sasniegt augstākos mērķus. Būtiski vienmēr rīkoties izlēmīgi, bezbailīgi, bet bez egoisma un netraucējot citiem. Trešās dienas atziņas: Mans šodienas stāsts ir par dzimtu. Jau konstruējot jantru, ieguvu daudz atziņu... Nu negāja viegli... Sajutu apņemšanos visu vērst uz labu, sajutu prieku, mīlestību, milzīgu pateicību pret dzimtu, sajutu atbalstu un mīlestību.

Ceturtā diena

Kušmanda vai Aštabhudža. Šis Durgas vārds ir trīsdaļīgs: “Ku” nozīmē mazs, “Ušma” – enerģija, “Anda” – kosmiskā ola jeb Visums. Kušmanda ir Vispārējā Māte, kurai ir spēks radīt Visumu. Dieviete ir ļoti laimīga šajā iemiesojumā. Viņa ir pats starojums, visas debess puses izgaismo viņas mirdzums. Viņas smaids ir radīšanas sākums. Tiek uzskatīts, ka mūžīgā tumsa izkliedējas, kad viņa smaida. Lai pielūgtu šo Dievietes aspektu, var ziedot ķirbi. Pielūdzot šo dievību, var atbrīvoties no slimībām un skumjām; pagarināt dzīvi, iegūt spēku, veselību un labu slavu. Ceturtās dienas atziņas: Kas manā pasaulē ir vērtības – to es ieliku šajā jantrā. Mīlestība, līdzjūtība, zināšanas un izpratne. Radīšanas prieks, detaļu pieslīpēšana. Aizsardzība un pārticība. Vibrāciju paaugstināšana.

Piektā diena

Skandamata. Skanda ir viens no Subrahmanjas jeb visdrosmīgākās Dievības vārdiem. Viņa ir pazīstama arī kā Padmasana, tai ir četras rokas, vienā no tām viņa tur savu un Šivas dēlu Kungu Skandu, otrā rokā viņa tur lotosu, ar trešo – svēta, ceturtā viņa tur vēl vienu lotosu; pati bieži sēž uz Lotosa vai jāj uz lauvas. Šī ir Durgas mātes forma, viņa ir ļoti dāsna. Simbolizē drosmi un sniedz slavu. Godinot šo dievību, var iegūt augstāko prieku pat šajā dzīvē. Piektās dienas atziņas: Šī diena man pagāja gaiša - gan meditatīva, gan darbīga. Un tad kādā mirklī iestājās pauze, ziņas, kas skar savējos, izsita no līdzsvara. Tad sāku zīmēt – manī atgriezās centrs un apņemšanās, sāku to jau krāsot, kad pamanu – nu nav taču zieda! Nu nē, lai vai kā, es plaukšu un ziedēšu! Skanda taču ir par nepadošanos!

Sestā diena

Katjajani - viņa ir dzimusi kā Katjas klana Sage Katjas meita. Šī ir meitas forma. Šeit viņa izpaužas kā mīloša meita. Viņa ir mīlestības iemiesojums, taču nevilcināsies dusmās piecelties, lai aizstāvētu patiesību un savus piekritējus. Viņa jāj uz tīģera un tur rokā dzirkstošo zobenu, lotosu, ar labo roku atvaira visas bailes un sniedz svētību. Prāts šajā dienā ir 6. čakrā jeb trešās acs līmenī, kas ļauj mums atteikties no sevis un nodot sevi Dieva rokās. Sestās dienas atziņas: Mans stāsts šodien būs par brīnuma radīšanu, jantru sāku zīmēt 6. mēnesdienā, kas ir brīnumu radīšanas diena, un tagad šo rakstu nu jau 7. mēnesdienā, kas ir vārda spēka diena. Mana pasaule ir mīlestības pilna, radu to pacietīgi, ar maigumu un sirdsgudrību, neatlaidīgi, soli pa solim!

Septītā diena

Kalaratri jeb Kali. Kalaratri ir tā, kas iznīcina neziņu un kliedē tumsu. Viņa ir pazīstama arī kā Šubhamkari. Tiek uzskatīts, ka šajā formā viņa uzvarējusi visspēcīgāko un ļaunāko dēmonu Rakta Biji (no kura vienas asins piles radās tūkstoš citu dēmonu). Šī ir visvardarbīgākā Durgas forma. Tā parāda, ka dzīvei ir arī ēnas puse - trakojošā Māte, satracināta māte daba, rada haosu un noņem visus piemaisījumus, piejaukumus, visu lieko. Viņas ādas krāsa ir tumši zila vai melna. Šo  Durgas formu ir grūti vērot, tomēr tā ir īpaši labvēlīga ar savu ietekmi. Viens no viņas vārdiem tulkojas kā Nesošā labu. Viņa arī izlīdzina planētu negatīvo ietekmi uz cilvēku. Tie, kas godina šo Durgas formu, neizjūt nekāda veida bailes, ne no uguns, ne ūdens, ne no zvēriem. Kalaratri iznīcina visu nešķīsto, netīro, zemisko. Septītās dienas atziņas: Nevaru teikt, ka šodien jutos labi un priecīgi, Kali Durga mani ļoti uzrunāja – gribēju izmēzt no manas pasaules laukā visu, kas ir lieks, kas traucē, lai paliek tikai tas, kas ir tīra dievišķās mīlestības enerģija. Ļoti spēcīgas sajūtas pārņēma, tādas kosmiskas, ne no šīs dimensijas. Tagad ir sajūta, ka dvēselē ir gaišums, ka tā ir saņēmusi dziedināšanu. Sākumā uzzīmēju trīs apļus, sāku zīmēt Durgu ar trim džekiem (Brahma, Višnu, Šiva), kā saka Evita, jantrai ilgi neiezīmējās robežas, centrs jau pat krāsoties sāka. Tagad manā pasaulē viss ir kārtībā, arī ar robežām.

Astotā diena

Māte Gauri jeb Maha Gauri. Mahagauri nozīmē tīra, gaiša un mirdzoša kā gaismas stars. Viņa tiek salīdzināta ar gliemežvāku, mēnesi un jasmīna (mogra jeb kunda) ziedu. Viņa valkā baltas drānas. Šī ir Parvati forma, kad viņa veica askēzi, vēloties, lai Šiva viņu ņemtu par sievu. Šajā Durgas formā ir atspoguļota Tīrība. Astotās dienas atziņas: Mierīgs, rāms prieks, tīra, spoža gaisma.

Devītā diena

Siddhidatri. Šī Durgas forma novērš neziņu un piešķir augstākās garīgās zināšanas jeb zināšanas par Brahmu. Šajā formā Dievmāte piešķir siddhi jeb zināšanas. Šī ir diena, kad saņemam pelnītās dāvanas, saņemam vēlamo. Tie, kas kalpo šai dievībai, ir brīvi no kaisles un materiālām vēlmēm, viņi vienmēr grib būt Siddhidatri dievišķajās enerģijās. Sasniedzot šādu stāvokli, izzūd vēlmes - daļa ir jau piepildījusies, daļa tiek atmestas kā neaktuālas, prāts ir skaidrs un tīrs, izpratne - pilnīga. Pilnība, ko dod šis Durgas aspekts, ir tāda stāvokļa realizācija, kurā viss īstenojas Augstākajā būtnē jeb Brahmanī. Šajā dienā mēs varam sajust, kā apvienojas visi iepriekšējie astoņi aspekti, un mums tiek dotas garīgās zināšanas, kas sevī ietver visu materiālo un garīgo vēlmju piepildījumu. Svētajos rakstos ir dziedājums par to, ka Šiva caur viņas godināšanu saņēma zināšanas. Zināšanas, ko viņa sniedz, ir pilnīga izpratne, ka viss ir Dievs. Devītās dienas atziņas: Rītausma. Lēni, viegli un uzmanīgi pielaikoju sev jauno veidolu – jūtu, ka manī ir kaut kas izmainījies. Fonā skanot Erceņģeļa Metatrona Teta viļņu mūzikai 528 Hz frekvencē, jūtos gaiši un mierīgi. Kluss iekšējs prieks.

Par mīlestību un pieņemšanu

(Autore: Vineta Riekstiņa)

PAR NĀVI UN VĒRTĪBĀM

(Autore: Vineta Riekstiņa)

Mēs visi zinām, ka dzīve uz Zemes ir laicīga, ka tā reiz beigsies, teorētiski ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēks ir mirstīgs. Ikvienā no mums slēpjas nāves bailes, un tā īsti nepalīdz pat tas, ja zinām, ka patiesībā dvēsele ir nemirstīga, ka tā ir mūžīga. Mana pirmā pieredze ar nāvi bija bērnībā, kad māsīcai un brālēnam nomira tētis. Es zināju, ka mirst veci cilvēki, bet viņam bija tikai nedaudz pāri trīsdesmit... Mani tas ļoti satrieca – kā fakts, ka cilvēki mirst, un ka es arī kaut kad nomiršu, un tad mamma mani centās mierināt, sakot, ka tas vēl nebūšot drīz, ka tas būšot kaut kad... Tāda atbilde mani toreiz nekā nenomierināja, un vecāki neko nebija stāstījuši par dvēseli un tās nemirstību, jo paši par to neko daudz, diemžēl, nezināja.

Par to, ar ko ir saistītas nāves bailes, es tā pa īstam aizdomājos un līdz kaulam izjutu tikai tad, kad četrus gadus atpakaļ piedzīvoju nopietnu saslimšanu, no kuras ne visiem ir izdevies atveseļoties. Šodien esmu ļoti pateicīga Dievam par to, ka man tika dota otra iespēja.

Toreiz, kad uzzināju savu diagnozi – vēzis – kad atguvos pēc šoka un varēju jau sakarīgi domāt, pieņēmu lēmumu, ka es nepadošos, jo ļoti gribēju dzīvot. Atceroties toreizējās sajūtas – nu nē, nu ne jau tā, un ne jau tagad - izmisīgi lūdzu visaugstāko, cik patiesi un sirsnīgi vien pratu... Beidzot, kad bērni ir izaudzināti, vēl tikai jaunākajai meitai skola jāpabeidz, kad varētu sākt dzīvot sev, tā pa īstam beidzot pievērsties tikai tam, kas patiešām man ir svarīgs un patiesi interesē! Tajā brīdī man bija sajūta, ka vēl neko tādu neesmu paspējusi paveikt, tā gribējās izdarīt vēl daudz labu lietu... Un saprast, kas tad īsti man ir bijis jāpaveic un kur biju “nošāvusi greizi”.

Pēc šī sev svarīgā lēmuma pieņemšanas es sāku dzīvē ļoti daudz ko kardināli mainīt, sākot jau ar ikdienas ieradumiem un ēdienkarti. Kā vienu no būtiskākajām lietām, ko es sāku darīt “pastiprinātā režīmā” – tās bija meditācijas, enerģētiskās prakses, kam veltīju vairākas stundas dienā. (Par to visu jau esmu rakstījusi savā pieredzes stāstā “Kā palīdzēt sev atveseļoties un pilnvērtīgi dzīvot tālāk”, ja ir interese, ra-kursi.lv mājaslapā šis stāsts ir atrodams sadaļā “Raksti” –> “Sarunu vakari”.) 

Kad biju uzsākusi savu ceļu uz atveseļošanos, es sāku ļoti daudz doties ārā, dabā, apmeklēt dažādas spēka vietas. Ļoti gribējās tik daudz vēl piedzīvot, vienkārši sajusties dzīvai... To man palīdzēja būšana mežā - staigājot, samīļojot kokus, vērojot, ieklausoties; esot pie jūras, klausoties tās vienmērīgajās šalkās un ļaujoties vējam, ļaujoties, lai tas izpūš laukā visu lieko, kas aizķēries, visu, kas nav mīlestības gaisma. Šī slimība man iemācīja arī to, ka neko, kas tev tiešām ir svarīgs, nevajag atlikt uz vēlāku laiku, jo neviens jau nav apsolījis un izsniedzis garantiju, ka tev šis laiks vēlāk vēl būs... Ne velti ir zināma patiesība – katru reizi, atvadoties no saviem mīļajiem, dariet to tā, it kā šī būtu jūsu pēdējā satikšanās reize. Jo, ja mēs zinātu, ka šī reize tiešām ir pēdējā, tad gribētu atvadīties ar pateicību, mīlestību un prieku sirdī, nevis apvainojušies vai dusmās par kaut ko, kam patiesībā taču nav nekādas nozīmes. Aizvainojumi un dusmas ir mūsu ego daļa, tam nav nekāda saistība ar patiesu mīlestību, kas nāk no sirds un dvēseles.

Nebiju tā iedomājusies – par šo laiku, kad visi tiekam izsijāti cauri vērtību sietam. Jā, tas man jau no paša sākuma ir bijis skaidrs, ka šis galvenokārt ir informatīvs vīruss, kas inficē mūsu prātus – esam vakcinējušies vai nē. Kā tas ir iespējams? Izrādās, ka stāsts ir par bailēm – daļa cilvēku vakcinējas tādēļ, ka baidās no vīrusa saslimt un nomirt – tās ir nāves bailes, savukārt, otra daļa, kas nevēlas vakcinēties, baidās no potes radītajām blaknēm, no kā arī var saslimt un nomirt, tātad, arī tas ir saistīts ar nāves bailēm. Šo domu izteica čenelere Anna Ignat vienā no saviem ētera stāstiem. No tāda rakursa es uz šo visu nebiju paskatījusies – ka tas ir saistīts ar nāves bailēm jebkurā gadījumā. Jā, un tad vēl tā trešā daļa, kas ir gatavi vakcinēties vienkārši “pret ierobežojumiem”, kas sevī ietver ļoti dažādu ikviena cilvēka vērtību skalu. Viens var justies ierobežots, ka nevar apmeklēt restorānu, teātri vai lielveikalu, pašreiz jau likmes ir daudz augstākas, jo, ja cilvēkam tiek atņemtas viņa cilvēktiesības nopelnīt sev un savai ģimenei, bērniem iztikas līdzekļus, tās arī ir bailes, kam cilvēks tiek pakļauts - par izdzīvošanu, dzīvības saglabāšanu, par paļaušanos un uzticēšanos dzīvei.  Un galvenais secinājums tam visam - visām bailēm, un arī nāves bailēm, pamatā ir mūsu vērtību sistēma.

Pagājušajā svētdienā es ieguvu ļoti interesantu pieredzi, ko savā čenelinga kanāla praksē piedāvāja Anna Ignat. Tajā tika piedāvāts iztēloties un izdzīvot savas šīs Zemes dzīves pēdējās trīs dienas. Mēs visi vienmēr kaut ko nākotnē plānojam, ko un kā darīsim, bet tagad – viss ir beidzies, ir skaidri zināms, ka turpinājuma nebūs. Kādas bija manas sajūtas? Kā es gribēju šīs dienas pavadīt? Bija miers un skaidra apziņa, ka gribu pavadīt laiku vien ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem – ar vīru un bērniem, vēl mammu satikt, pārējais bija zaudējis nozīmi. Kad sāku domāt par to, kas vēl būtu darāms – iedomājos, ka neesmu mājās sakārtojusi pāris skapīšus, ko sen jau gribēju, bet visu laiku sanāca to atlikt uz vēlāku laiku, ko tūlīt arī atmetu kā nesvarīgu, sak – lai pēc tam viņi izmet visu, kas nav vajadzīgs. Otrajā dienā es gribēju būt pie dabas, sajust, sasmaržot, paskatīties un izbaudīt pēdējās šī rudens krāsas. Trešajā dienā man bija absolūts miers un situācijas pieņemšana.

Nākamais solis šajā meditācijā – kad manis vairs nav, bet ir iespēja atskatīties uz savu dzīvi no malas, kā es to vērtēju. Interesanti man pašai bija tas, ka es varēju mierīgi pieņemt, ka neesmu ne radījusi kādu lielu arhitektonisku pieminekli, ne bijusi kādos augstos amatos, bet esmu dzīvojusi pēc labākās sirdsapziņas, vienkārši darot savu sirds darbu un dzīvojot laimīgā ģimenē ar sev vistuvākajiem. Man, paldies Dieviņam, nav ar saviem mīļajiem neatrisinātu lietu, kas būtu kaut kā īpaši jāpiedod vai jāatlaiž. Viss ir tā kā ir, un ir labi.

Nākamais solis meditācijā bija, ko es domāju, kā mani novērtēs mani tuvinieki un draugi. Par tuviniekiem man nav nekādu šaubu, ka viņiem ir gana daudz, ko labu par mani pateikt. Par draugiem arī – es vienkārši sen jau nedraudzējos ar cilvēkiem “ķeksīša pēc”, domāju, ka arī visi draugi, kas ir man apkārt, varētu pateikt par mani kaut ko labu.

Šī piedzīvotā savu "dzīves pēdējo triju dienu" meditatīvās prakses pieredze man bija ļoti īpaša un vērtīga, ieguvu jaunas, patiesas atklāsmes. Es varēju salīdzināt, kā jutos tajā laikā, kad dzīve tiešām bija gatava mani “noņemt no trases”, cik daudz man tad bija dažādu neatrisinātu situāciju, un kā ir tagad, kad ar sevi mērķtiecīgi strādāju daudzu gadu garumā, dzīvoju no sirds katru dienu -  arī tad, kad it kā nenotiek nekas īpašs, jo nav katru dienu kāds kalns jāapgāž, daba taču arī ir jāsaudzē. :) Attiecoties pret sevi ar humoru, gribu teikt, ka, protams, nimbs ap galvu man vēl nav parādījies, bet dažreiz tiešām līdz asarām aizkustina vienkāršas, cilvēciskas lietas, kad cilvēki viens otram izrāda sirsnību, mīļumu,  vienkāršu cilvēcīgu pieklājību!

Iespējamās nāves tuvums ir cilvēka patieso vērtību katalizators. Tie, kas ir bijuši uz sliekšņa vai tuvu tam, to sapratīs. Vieniem šie pārbaudījumi ir smagāki, citiem – vieglāki – kā nu katrs esam dzīvojuši, ko nopelnījuši, vai arī ko šajā iemiesojumā apņēmušies iemācīties. Lai arī kādi ir bijuši laiki - cilvēce ir daudz ko pieredzējusi, visos laikos vienmēr ir izkristalizējusies pati svarīgākā vērtība – tā ir būt cilvēkam, cilvēcība, patiesas cilvēciskās attiecības, dalīšanās vienam ar otru mīlestībā, sirds siltumā, žēlsirdībā, pārējais, kā mēdz teikt P. Kļava, “ir tikai estrāde, Raimonds Pauls un Pugačova”, ar to domājot - ka pārējais ir tikai mūsu lomas, teātris, ko spēlējam.  

“Klausies, kā pasaulē klusi cilvēks pēc cilvēka sauc.” /I. Ziedonis/

Šīs meditācijas laikā iegūtās pieredzes iespaidā es iesaku ikvienam aizdomāties par to,  kā tu gribētu pavadīt savas dzīves pēdējās trīs dienas? Kamēr vēl nav par vēlu kaut ko mainīt un labot, kamēr mums vēl ir dots visdārgākais resurss, ko nevar ne uzkrāt, ne kādam iemainīt - LAIKS.

Ko var uzskatīt par inteliģentu cilvēku

(Autore: Vineta Riekstiņa)

Tas, ka dzīvojam duālā pasaulē, it kā visiem ir saprotams, bet cik lielā mērā – tas jau ir jautājums. Dualitāte – pats jēdziens jau izsaka to, ka pastāv kaut kāds dalījums. Cilvēka prātā jau pašos pamatos pastāv šie duālie uzstādījumi, ko var vienkārši izteikt ar diviem jēdzieniem, kas apzīmē divas sajūtas – patīk vai nepatīk. To, kas mums patīk, var apzīmēt arī ar “plus” zīmi, bet to, kas nepatīk – ar “mīnus” zīmi.

Un tā cilvēks dzīvo, balstoties uz savu visdažādākajā veidā iegūto zināšanu (vai nezināšanas) bāzes. Ir cilvēki, kam ir zināšanas, kas ir balstītas pieredzē, un ir cilvēki, kam nav ne zināšanu, ne pieredzes, toties par visu ir viedoklis.

Pēdējā laika notikumi Latvijā liek aizdomāties par to, kas ir noticis ar mūsu cilvēkiem. Var jau teikt, ka to visu ietekmē notikumi pasaulē. Un tomēr – ne jau pasaule dzīvo šeit, uz ielas, mūsu vidū, te dzīvojam mēs, ikviens no mums – katrs ES, mūsu ģimenes locekļi, radi, kaimiņi, darba kolēģi, viena mikrorajona iedzīvotāji, pilsētas iedzīvotāji utt., un tikai tad ir pasaule. 

Kur ir palikusi cilvēcība, sirsnība, sapratne, savstarpējā tolerance, iejūtība un atbalsts? Lai arī kādi ir laiki, pats galvenais ir ikviens cilvēks. Ikviens no mums ir pelnījis šeit būt, neviens nav ne labāks, ne sliktāks. Nav tādu parametru, kas to noteiktu, ja balstāmies uz dievišķā plāna likumiem. Visi esam nākuši uz planētas Zeme mācīties, un mums ir savi dvēseles uzdevumi, savs noteikts dzīves scenārijs, Liktenis. Zeme ir brīvās gribas planēta, katram cilvēkam, katrai šeit iemiesotajai dvēselei ir dota šī iespēja – izvēlēties, pieņemt savus lēmumus. Brīvās gribas likuma pārkāpums smalkmateriālajā plānā tiek vērtēts kā viens no smagākajiem noziegumiem. Tieši tādēļ jau arī tiek prasīts cilvēkam pašam parakstīties attiecīgos reģistros, veicot patreiz modernās manipulācijas, ka viņš tam pats labprātīgi piekrīt. Bet to, ka tas notiek ar meliem un viltu, un dažādu manipulatīvu piespiešanas metožu izmantošanu, un kādas ir patiesās cilvēku sajūtas, to darot, – tas viss ierakstās Akašas hronikās tā vai tā, par visu iesaistītajiem būs jāsamaksā, kad un kā – to rādīs laiks. Dzīve ir taisnīga, tā visu nolīdzsvaro.

Šo visu notikumu saistībā es gribēju parunāt par cilvēcīgumu, par cilvēku savstarpējām attiecībām. Par to gan man šad tad ir skumīgi, ka sabiedrība pašlaik ir ļoti sašķēlusies. Oficiālajos medijos tiek kultivēts viedoklis par to, kura sabiedrības daļa ir tā gudrākā, un kura – tā neizglītotākā. Kāds tad ir inteliģents, izglītots cilvēks, kādi parametri un īpašību kvalitātes par to liecina? Katrs tad par sevi var spriest pats un izdarīt savus secinājumus. 

Par cilvēka gudrību mēs varam spriest, atrodoties savstarpējās attiecībās, mijiedarbojoties vienam ar otru. Jebkurās attiecībās izšķiroši svarīga ir labā griba un māka otru cilvēku sadzirdēt, uztvert un saprast. Cilvēka spēju iespējami adekvāti uztvert realitāti varētu nosaukt par saprātīgumu, svešvārdā - inteliģenci. Pēc iepazīšanās ar rakstā piedāvātajiem kritērijiem katrs tad par sevi var spriest pats un izdarīt savus secinājumus.

Cilvēka neadekvātās reakcijas, par kurām vēlāk bijis jākaunas, gandrīz vienmēr izrietējušas no kļūdainas situācijas uztveres vai pārpratumiem. Šķiet, tā ir visiem pazīstama pieredze. Līdz ar to inteliģents cilvēks ir nevis tas, kurš gadā izlasa vairākas grāmatas un apmeklē pāris teātra izrādes, bet gan tas, kurš adekvāti spēj uztvert notiekošo un atbilstoši uz to reaģēt.

Ilgu laiku par inteliģenci un intelekta klātbūtni sprieda tikai pēc viena rādītāja - pēc visiem zināmā IQ - kas apzīmē vienīgi mentālo, prāta inteliģenci, ko var noteikt pēc dažādiem testiem. Tagad jau labu laiku ir zināmi četri inteliģences veidi, kas atklāj mūsu prasmi uztvert pasauli un adekvāti, sociālā veidā pieņemami sadarboties ar to:

Mentālā inteliģence (IQ – intelektuālā prasme),

Emocionālā inteliģence (EQ – emocionālā prasme),

Garīgā inteliģence (SQ – garīgā prasme),

Ķermeņa inteliģence (BQ – ķermeņa uztveres prasme).

MENTĀLĀ INTELIĢENCE (IQ – INTELEKTUĀLĀ PRASME)

Mentālo inteliģenci attīstām, mācoties un apgūstot informāciju. Mūsu pasaulē daudz kas ir vienkārši jāiemācās, jāapgūst, kas ir ļoti svarīgs uzdevums. Tam nav nepieciešamības no jauna izgudrot velosipēdu – mēs varam izmantot to, ko jau sen ir atklājuši, sapratuši un uzrakstījuši citi.

IQ izriet no spējas orientēties esošajā informācijā un prasmē ar to rīkoties. Tā nav vienkārša faktu iekalšana, bet gan to jēgas un pielietojuma izpratne, kas ir zināšanu pārvēršana gudrībā. Gudrs cilvēks arī zina, ka kaut ko nezina, saprot, ka tā ir tikai daļa no visa. IQ mums atgādina, ka esam nemitīgā attīstībā un pasauli redzam tikai no patreiz sasniegtās virsotnes skatu punkta. Tāpēc gudrība nozīmē būt veselīgi paškritiskam.

Pirms gadiem trīsdesmit IQ (ko iespējams izmērīt, izmantojot dažādas precizitātes testus) bieži bija vienīgais vai svarīgākais cilvēka inteliģences indikators. Tomēr pa šo laiku esam sapratuši, ka ne mazāk nozīmīgi ir vēl trīs citi inteliģences veidi – emocionālā, garīgā un ķermeņa inteliģence.

EMOCIONĀLĀ INTELIĢENCE (EQ – EMOCIONĀLĀ PRASME)

Mūsdienās daudzi autori uzsver milzīgo emocionālās jeb starppersonu inteliģences (EQ) nozīmi. Pēdējā desmitgadē šis temats ir īpaši daudz pētīts, un par to ir sarakstīts daudz grāmatu. EQ atgādina, ka ir svarīgi ne tikai saprast, bet arī uztvert un izjust cilvēkus un situācijas. Sapratne, kas notiek otrā cilvēkā – tam ir nepieciešams “ieslēgt” sajūtas, empātiju. Mūsu lēmumus ļoti bieži nosaka emocijas. Piemēram, vai darbā pieņemtie lēmumi attiecībā pret otru cilvēku vienmēr ir balstīti uz objektīvu faktu izpēti, vai arī tam pamats ir emocionāla nokrāsa - kolēģis vienkārši krīt uz nerviem, tādēļ viņa viedokli vienkārši neņemu vērā, lai arī ko viņš teiktu!

Empātija – tā ir spēja uztvert un arī izprast, kas notiek pašā, un kas notiek otrā cilvēkā. Šī kļūst arvien pieprasītāka kvalitāte darba attiecībās.  Cilvēki ar neattīstītu EQ nemitīgi pārprot viens otru. Emocionālajai inteliģencei jebkurās cilvēku attiecībās ir nenovērtējama nozīme. Visu nav iespējams izteikt vārdos, tāpēc, mācoties uztvert un izjust otru cilvēku, sākam viņu daudz labāk saprast.

No EQ izriet smalkā izjūta: kā man tieši šajā mirklī izturēties pret otru? Kad klusēt un kad runāt? Kad pienācis brīdis tieši šai tēmai? Vai telpā ir attiecīgā atmosfēra, lai varētu raisīties saruna? Vai mēs esam gatavi dialogam, spējam uzņemties risku un būt gataviem pārmaiņām, jo otrs taču mums var nepiekrist, oponēt? Kā mēs reaģējam, kad izveidojas krīzes situācija, kas ir neizbēgami jebkurās attiecībās, vai protam to darīt sirdsgudri? Emocionālā inteliģence ir drosme uzņemties patiesu dialoga risku – tas ir – būt gatavam pārmaiņām. Tā ir arī spēja veidot intimitātes telpu, kurā cilvēks droši drīkst un spēj atklāt sevi, vienlaikus uztverot otru.

GARĪGĀ INTELIĢENCE (SQ – GARĪGĀ PRASME)

SQ – garīgā inteliģence – ir māka uztvert un apgūt sevi, savas un visas esamības dzīles. Es nevaru pārmainīt otru cilvēku, bet varu darīt visu, lai mainītu sevi. No garīgās inteliģences ir atkarīgs, cik labi orientējos pats sevī. Ja slikti pazīstu sevi, tad ir pilnīgi neiespējami, ka pēkšņi spēšu saprast otra cilvēka dvēseli.

Mēs uztveram citus cilvēkus pēc analoģijas ar sevi. Pēc šī paša analoģijas principa arī vērtējam un izsakām spriedumus par citiem. Ja neesmu sevī atklājis nekādu dziļumu, tad arī visi citi cilvēki man automātiski šķiet sekli.  SQ iedrošina strādāt ar sevi, ar savu ēnas pusi, ar ego. Ja cilvēks ir akls pret savu egoismu, tad moka citus, bet pats to neredz, un to, ko neredz, arī nav iespējams izmainīt.

Garīgā inteliģence SQ mūs dara dziļākus, bet dziļāks cilvēks vienmēr būs saprātīgāks, labāks, laipnāks un iejūtīgāks. SQ nozīmē mācīšanos sevi pieņemt, mīlēt, kā arī atrast iedvesmu pašizaugsmei. Vislabākā SQ apgūšanas metode ir meditācija, kas pamodina mūsu uztveri notiekošajam, palīdz atcerēties savu patieso sākotni, atcerēties, kas mēs patiesībā esam – varenas, mīlošas, spēcīgas gaismas būtnes, kam lielākā daļa diemžēl vienkārši netic. Lai arī ārēji esam tik dažādi, taču visi nākam no viena dievišķa gaismas avota, un caur to arī esam vienoti. Garīgā inteliģence var mums palīdzēt veidot dziļākas attiecības ar citiem cilvēkiem.

Kā teica viens no maniem skolotājiem – “Kad cilvēks lūdzas, viņš runā ar Dievu, ar augstākajiem spēkiem, bet, kad cilvēks meditē, tad Dievs un augstākie spēki runā ar viņu.” Garīgā inteliģence – tā ir cilvēka spēja apzināties, atcerēties savu dievišķo dabu. Tā ir saiknes nodibināšana ar savu augstāko Es, ar neiemiesoto, dievišķo daļu. Tas ir ļoti svarīgi, lai cilvēks beigtu maldīties dzīves līkločos, spētu orientēties  laikā un telpā, rast atbildes uz jebkuru radušos jautājumu. Tā ir mūsu ikviena garīgā pašrealizācija.

ĶERMEŅA INTELIĢENCE (BQ – ĶERMEŅA UZTVERES PRASME)

Pēdējos gados dzimusi arī jauna izpratne par cilvēka ķermeni. Tam piemīt apbrīnojama inteliģence un jūtīgums, tam ir pašam sava valoda un zināšana. Ķermenis nav tikai “fizioloģiska mašīna” vai “gaļas gabals”, bet smalks veidojums ar savu atmiņu un gudrību. Jau sen pat zinātniski ir pierādīts, ka ikvienai ķermeņa šūnai, ikvienam orgānam piemīt apziņa. BQ māca ar cieņu izturēties pret savu ķermeni un ieklausīties tajā, ņemt vērā ķermeņa vajadzības. Cilvēka ķermenis ir jātur tīrs – ne tikai fiziski, bet arī enerģētiski, tas ir mūsu ikviena Svētā Grāla trauks, kurā mājo Dvēsele, kas ar zelta stīgu ir saistīta ar mūsu Garu, ar augstāko Es, ar Dievišķo Pirmavotu.

Ko nozīmē ķermeņa fiziskā tīrība, tas parasti ir saprotams, bet kas ir enerģētiskā tīrība, to arī daudzi zina, tomēr ne vienmēr pret to attiecas pietiekami nopietni. Ir jāapzinās to, ka ķermenis vistiešākajā veidā reaģē uz mūsu domām un emocijām. Visvienkāršāk to ir paskaidrot ar piemēru – ja pēkšņi saņemam kādu satraucošu ziņu, tad tas ķermenī izpaužas kā “sitiens pa kuņģi”, jo ir grūti uzreiz šo informāciju sagremot (attiecas uz IQ – intelektuālā prasme). Vai arī, kad jūtamies apbēdināti – ķermenis reaģē ar asarām, mēs raudam, jo ir skumji – tā ir sajūta (EQ – emocionālā prasme), kas atbalsojas ķermenī. Ir neskaitāmas liecības par to, ka cilvēki ir izdziedinājuši sevi, savu ķermeni, raidot tam patiesas mīlestības un gaismas enerģiju (SQ – garīgā prasme).

Šie vienkāršie piemēri uzskatāmi apliecina, ka mūsu domas un sajūtas vistiešākajā veidā atspoguļojas ķermenī.

Mums jāmācās attīstīt visus četrus inteliģences veidus, jo tikai kopā tie veido inteliģentu, uztvert spējīgu cilvēku, kurš gatavs sirdsgudrai rīcībai. Sidrsgudrība ir tiešā veidā saistīta ar sirdsapziņu (sirds apziņu). Ir, par ko padomāt, kā mēs attiecamies katrs pret sevi un ko sējam pasaulē. Cēloņu un seku likumu neviens vēl nav atcēlis. 

Lai pasaulē vairojas gaisma, prieks, patiesa mīlestība, pateicība, sadarbība, atbalsts un draudzība! Lai ir spēks un izturība visiem gaismas ceļa gājējiem!

Izmantots avots:

https://www.iii3.lv

Zināšanas un garīgums

(Autore: Inguna Balgalve)

Bieži nākas saskarties ar cilvēkiem, kuri paši sev piedēvē zināšanas un talantus, kuru patiesībā nemaz nav, un uz šīm piedēvētajām spējām sevi paaugstina augstāk pār citiem līdzcilvēkiem. Šobrīd sabiedrībā nav kritēriju, kas ļautu izprast cilvēka intelektuālo potenciālu. Klausoties sabiedrībā zināmu cilvēku izteikumos, arvien biežāk rodas iespaids, ka viedoklis ir, bet zināšanu nav, jo tiklīdz tiek uzdoti precizējoši jautājumi, tā atbildes vietā nākas dzirdēt atrunas, nevis paskaidrojumus. Kāpēc tā notiek? Manuprāt, ļoti labi to prata pateikt mācītājs Jānis Rubenis savā runā, saņemot Pirmo Valstiskuma balvu šī gada augustā. Viņš runāja par apziņas stāvokļiem, kurus nodēvēja par Virsotņu pieredzi, kad apziņā atveras neiedomājams plašums, dziļa skaidrība un gudrība. Šajā apziņas stāvoklī var rast risinājumu jebkurai situācijai. Tikai šie apskaidrības mirkļi ātri pāriet, un cilvēks atgriežas savā prāta pasaulē, kurā viss tiek vienkāršots, un ikdienā iezogas steiga ar savu cinismu un cīņu par vietu zem saules.

Virsotņu pieredzi vēl mēdz dēvēt par garīgo atmodu, un šeit nav domāta reliģija, bet cilvēkam esošā Gara modināšana, lai atbrīvotos no dzīves laikā iemantotiem prāta ierobežojumiem. Lai radītu kaut nelielu izpratni par to, kas tad ir Virsotņu pieredze, un kā šī pieredze ietekmē cilvēka domāšanu, mēģināšu izskaidrot zemāk veidotajā tabulā.

Kritēriji	Parastais cilvēks	Cilvēks, kurā sākas Garīgā pamošanās	Garīgi pamodies cilvēks.
Augstākais vērtību kritērijs	Nauda, vara, slava	Cilvēcība, godīgums, sirdsapziņa	No sirds nākoša mīlestība, cēloņu-seku likuma izpratne.
Izvēli izdara ….	Ar prātu, pamatojoties uz iegūtajām zināšanām un noteiktajiem likumiem.	Balstoties uz savām vēlmēm, ievērojot sabiedrībā pieņemtos un valstī noteiktos likumus. Ievērojot Dieva baušļus.	Ieklausoties savā sirdsbalsī, pieredzē no iegūtajām dzīves mācību stundām, un apziņas apskaidrības.
Tic	Sev un paša spēkiem	Sev un Augstākiem spēkiem	Ka viss ir savstarpēji saistīta enerģija, kas izpaužas dažādos vibrāciju līmeņos kā situācijas un notikumi.
Attieksme pret citiem cilvēkiem un apkārtējo vidi	Dzīvoju tikai vienu reizi, tāpēc daru kā gribu.	Dzīvo pēc principa: ”Nedari otram to, ko negribi pats sev”.	Katrai lietai, cilvēkam, notikumam ir savs laiks, vieta un nozīme.
Sarežģītās dzīves situācijās un neveiksmēs …	Vaino citus cilvēkus, vecākus, valdību un tamlīdzīgi, tikai ne sevi. Gaida, ka kāds no malas atnāks un atrisinās radušos situāciju.	Meklē atbildes uz jautājumu; ”Kur es pieļāvu kļūdu?” Lūdz padomu un palīdzību citiem, lai mainītu situāciju. Rīkojas.	Cenšas izprast – ar ko es radīju šādu situāciju. Ko tā man māca? Kā turpmāk rīkoties? Uzņemas atbildību par savu izvēli un sekām.
Dzīves redzējums	Par nākotni nedomā, paļaujas uz likteņa labvēlību un valdības rūpēm par sabiedrību.	Spēks, drošība un nākotne ir stiprā, saliedētā ģimenē, tradīcijās un rūpēs par savām vecumdienām.	Zina, ka dzīve ir taisnīga, un ka katrs saņems pēc nopelniem, jo dzīves skolā katram kaut kas ir jāiemācās.
Uzskats par mācīšanos, sevis izglītošanu	Pietiek ar akadēmisko izglītību (skola, augstskola, doktorantūra).	Bez akadēmiskās izglītības ir interese par interešu izglītību un vaļaspriekiem.	Visu dzīvi uzskata kā vienu mācību stundu sava Gara un Dvēseles attīstībai.
Kultūras un mākslas pasākumu apmeklēšana ir…	Labais tonis (sabiedrībā pieņemts uzskats).	Sevis pilnveidošana un vēlme sekot līdzi, tam kas ir aktuāls apkārtējā sabiedrībā un pasaulē.	Tautu tradīciju un kultūras iepazīšana un vēsturisko notikumu izpratnes veidošana.
Grāmatu lasīšana un izglītojošu pasākumu apmeklēšana.	Interesanta nodarbe brīvā laika aizpildīšanai.	Redzesloka paplašināšana un savu prasmju pilnveidošana.	Iztēles un telpiskā redzējuma attīstīšanai. (redzēt ar Gara acīm)
Astroloģija, ezotērika, dziedniecība, zintniecība un citas tamlīdzīgas sfēras	Muļķības, pasakas, kaut kas slikts utt.	Senas zināšanas un mācības, kas palīdz izprast sevi un dzīvē kopumā notiekošo.	Dabas (Kosmosa) likumi, kas nosaka visus procesus uz planētas Zeme.
Spēj saprasties un sadarboties	Tikai ar tiem, kas domā tā kā ES. (Pārējos uzskata par neizglītotiem vai “nepareiziem”, salīdzinot ar sevi.)	Ir elastīgi un rīkojas pēc situācijas. Cenšas norobežoties no sev netīkamiem cilvēkiem un apstākļiem.	Ar visiem.
Sev vēlamā rezultāta sasniegšanai izmanto…	Iemācītās zināšanas, no “augšas” dotos norādījumus un likumus. Bieži manipulē, izmantojot iebiedēšanu vai cenšas radīt vainas sajūtu.	Ja viedokļi atšķiras, tad diskutē, izmantojot savas zināšanas un pieredzi, cenšoties un panākt kompromisu.	Savas zināšanas un pieredzi, kas tiek izskaidrota ar konkrētiem piemēriem no reālās dzīves. Bieži izmanto alegoriju, kā salīdzinājumu, situācijas izprašanai.
Reakcija uz kritiku	Uzbrukums – labākā aizsardzība. Dusmas un aizvainojums, kas rada vēlmi atriebties. Neiecietība pret citādi domājošiem.	Izteiktās kritikas izvērtēšana tālākai rīcībai. Ja kritika pamatota, tad tā tiek uztverta kā mācību stunda, bet ja kritiku uzskata par nepamatotu, tad norobežojas no kritizētāja.	Saprot, ka visam savs laiks un to, ka kritizētājam pašam jāizaug savā izpratnē, lai par to varētu objektīvi spriest. ( Piemēram: 14 gadīgs bērns māca vecākus, kā pareizi jābrauc ar automašīnu)
Mīl	Ar prātu un kaisli	Ar sirdi un ķermeni (glāstiem, pieskārieniem, maigumu un mīļumu).	Ar maigumu un labestību savā attieksmē pret apkārtējo pasauli.
Raksturā	Paštaisni	Elastīgi	Draudzīgi

Katrs pats var izvērtēt, kuri no iepriekš minētajiem kritērijiem vairāk atbilst viņa uzskatiem un dzīves vērtībām. Piedzīvojot, Jura Rubeņa pieminēto Virsotņu pieredzi, cilvēkā mostas vēlme būt labākam, godīgākam, taisnīgākam un mīlošākam. Cilvēks sāk apzināties, ka par katru savu izdarīto vai arī neizdarīto izvēli būs jāatbild vien pašam, un nav pamats vainot citus.

Kāpēc un vai vajag mācīties?

(Autore: Inguna Balgalve)

Kalendārā jau atkal septembris. Vieniem tas asociējas ar rudeni, citiem –  ar skolas laiku. Reiz braucot sabiedriskajā transportā dzirdēju sarunu starp vecākiem un bērnu, kurš devās uz skolu. Bērns pauda neapmierinātību, ka jāiet uz skolu mācīties. Vecāki viņam stāstīja, ka tas ir viņa darbs, tāpat kā vecākiem ir savs darbs. Bērns iebilda, ka vecāki par savu darbu saņem naudu, bet viņš ne. Uz to viņam vecāki atbildēja, ka, ja viņi nebūtu mācījušies un ieguvuši izglītību, tad viņiem nebūtu darbs un arī nauda. Sarunas beigās vecāki piebilda, ka tad, ja katrs padara savu darbiņu, tad brīvdienās visi kopā var atpūsties un priecāties… Tas atsauca atmiņā man pašai savu skolas laiku. Arī man vecāki reiz teica, ka viss ko es iemācīšos, būs vajadzīgs man pašai. Viņi toreiz teica, ka zināšanas padarīs manu dzīvi vieglāku un izvēli plašāku. Vecāki toreiz teica: “Tu mācies sevis, nevis mūsu, skolotāju vai citu dēļ.”

Tagad ik pa brīdim kāds man pajautā: “Vai tev dzīvē ir bijuši vajadzīgi logoritmiskie vienādojumi, Pitagora un Ņūtona likumi?” Atbilde protams ir – nē. Un tomēr - man šie likumi palīdz arī šodien. Kā?  Pats mācīšanās (jaunu lietu izzināšanas) process aktivizē smadzeņu darbību. Skolā programmas tika veidotas dažādās sarežģītības pakāpēs, līdz ar to radot aktīvāku smadzeņu noslodzi un plašāku priekšstatu par to, kas notiek apkārt un pasaulē. Tāpat kā ķermenim, lai tas pilnvērtīgi funkcionētu, ir vajadzīga pārtika, tāpat smadzenēm ir vajadzīga pārtika – jauna informācija.

Reiz man garīgais skolotājs teica; “Daudzi cilvēki nomirst ap 30 gadiem un gaida, kad ap 80 gadiem viņus apglabās.” Ar to domādams, ka pārstājot sevi izglītot un pilnveidot, cilvēks iesprūst uz to brīdi izveidojušajā uzskatu sistēmā un ar to dzīvo visu atlikušo dzīvi. Smadzenes nesaņem jaunu informāciju, un cilvēks sāk malt vienu un to pašu informāciju atkal un atkal.

Laiks rit, pasaule mainās, un iegūto zināšanu daudzums vairs nespēj rast risinājumus. Tas noved pie strupceļiem un ciešanām. Cilvēks sāk dusmoties, uzskatīdams, ka ir ieguvis visus sabiedrībā pieprasītos izglītības līmeņus (skola, augstskola, doktorantūra), bet tik un tā nejūtas apmierināts ar sevi un savu dzīvi. Šeit gan man gribētos iestarpināt, ka cilvēks uzskatīja, ka viņš mācījās citu, nevis sevis dēļ.  Zinātnieki ir pierādījuši, ka novecošanas procesi ķermenī paātrinās, ja smadzenes sāk saņemt arvien mazāk jaunu informāciju. Tam piemērs ir tas, ka runājot ar simtgadniekiem, par viņiem var teikt, ka viņi ir dzīves gudri, labestīgi un darbīgi. Es personīgi nezinu nevienu simtgadnieku, kurš būtu degradējies, ļauns un nejauks.

Man var iebilst, ka ne jau visiem dzīvē visu laiku ir jāapmeklē kursi, semināri utt. Nebūt nē. Mācīties nozīmē apgūt kaut ko jaunu, papildināt jau esošās zināšanas un prasmes – augt savā profesionalitātē. Jaunu informāciju un prasmes var iegūt arī ceļojot, lasot grāmatas, apmeklējot pasākumus, izkopjot vaļaspriekus, praktizējot dažādas garīgās prakses. Galvenais ir turpināt uzzināt un apgūt kaut ko jaunu. Arī jebkuru grāmatu lasīšana ir jaunu zināšanu apguve.

Sarunājoties ar cilvēkiem, šad tad apvaicājos par to, kādas grāmatas viņi lasa. Samērā bieži dzirdu atbildi, ka grāmatas netiek lasītas, un tūlīt seko iemeslu uzskaitījums. Reiz tikšanās reizē ar jauniešiem, kad ieminējos par grāmatu lasīšanu, mani pārtrauca viens jaunietis un iebilda, ka es pārāk daudz lasot un analizējot. Pēc viņa teiktā – mūsdienu jauniešiem piemītot spēja lasīt informācijas lauku (ar to domādams attīstītu telepātiju un interneta iespējas), tāpēc visu kas viņiem vajadzīgs, tie varot saņem tajā brīdī, kad tas ir aktuāli. Šis jaunietis vēl īsti neizprata, ar ko atšķiras zināt un izprast pieejamo informāciju. Jo tie, kas zina, bet neizprot, ir tie, kas akli seko un uzticas citu teiktajam, jo tie (citi) taču zina, ko runā. Tie, kuri izprot informāciju, salīdzina to ar citu informāciju par to pašu tēmu un izdara savu izvēli.

Var rasties jautājums – kāds tam sakars ar grāmatu lasīšanu? No savas pieredzes varu teikt – grāmatu lasīšana veicina:

·    Tēlaino domāšanu (spēju vizualizēt, iztēloties savas ieceres).

·    Bagātina vārdu krājumu, padarot valodu bagātāku, un veido cilvēku par interesantu sarunu biedru.

·    Attīsta humora sajūtu.

·    Ļauj uz dzīves situācijām paskatīties no dažādiem skatu punktiem, kas bieži noder, kad jāpieņem lēmums, ja pats esi nonācis līdzīgā situācijā.

·    Iespēju ielūkoties tur, kur nav iespējams nokļūt (vēsturiskie notikumi, ar ģeogrāfiju, ģeoloģiju, astronomiju saistīti fakti un notikumi).

·    Apgūt jaunas prasmes (dažādi ikdienas sadzīvē noderīgi padomi), utt.

Var iebilst, ka to var kādam arī pajautāt. Protams, tikai jums nāksies rēķināties ar tā cilvēka laiku un iespējām sniegt atbildi tajā brīdī, kad jums tas būs vajadzīgs.

Es tiku audzināta pēc principa, ka dzīves laikā man var atņemt daudz ko, tikai ne zināšanas un prasmes, kas manī ir. Lai ko es zaudētu, es to varu atkal atgūt, pamatojoties uz savu pieredzi, ko ieguvu, pielietojot savas zināšanas praksē. Tie, kas akli uzticas citiem (vecākiem, draugiem, skolotājiem, darba devējiem, valdībai un tml.), no citiem arī ir atkarīgi. Zināšanas, kas balstītas pieredzē, cilvēkam dod brīvību, savukārt akla sekošanu citu “taisnībai” – neapmierinātību ar sevi un savu dzīvi.

Man ir jautājuši – vai manā dzīvē viss ir tik ideāli, ka varu mācīt citiem kā dzīvot. Es parasti šādos brīžos pasmaidu un atbildu, ka es vēl mācos dzīvot. Es nevienu nemācu kā ir pareizi vai nepareizi, bet gan dalos ar tām zināšanām un personisko pieredzi, ko esmu pati iemācījusies – un atvēlu laiku no savas dzīves tiem cilvēkiem, kuriem manas zināšanas un pieredze ir noderīga. Katrs taču mēs meklējam atbildes uz sev svarīgiem un aktuāliem jautājumiem. Viens no maniem populārākajiem piemēriem, kad runa ir par zināšanām un prasmēm, un kad cilvēks saka – es jau to zinu, ir: “Es nesen biju ciemos, un tur mani pacienāja ar brīnišķīgi gardu zupu. Palūdzu saimniecei recepti. Tagad man ir šī recepte. Es varu nosaukt visas sastāvdaļas no galvas un to, kā tā jāpagatavo, es arī zinu. Tikai nesaprotu – kāpēc mani moka izsalkums un tik ļoti gribas ēst?”

Manā liktenī ierakstīts – dot un saņemt, un saņemot atkal dot. Dodiet savām smadzenēm barību, un jūs saņemsiet prieku par savu dzīvi.

VAI ZINI, KĀDĀ VALODĀ RUNĀ MĪLESTĪBA?

(Rakstu sagatavoja: Vineta Riekstiņa)

Ir bezgalīgi daudz veidu, kā mēs varam apliecināt kādam savu mīlestību. Vai esi kādreiz izjutis vilšanos, neizpratni par to, ka esi tik ļoti centies otra labā, bet viņš tev ir darījis zināmu, ka jūtas nemīlēts un nesaprasts? Varbūt pats esi juties līdzīgi? Un tad kādu dienu pienāk tas brīdis, kad mērs ir pilns, kad nevar vairs ieraudzīt citu ceļu kā vien attiecību pārtraukšanu, ar sparu metoties atkal nākamajās attiecībās, vien secinot, ka tas nebija īstais cilvēks, vai arī pārņem bailes, ka “neviens jau mani, nabadziņu, uz šīs pasaules nemīl un nesaprot, un diez vai kādreiz tas mainīsies”.

Vai esi kādreiz iedomājies par to, kādā valodā runā mīlestība? Tu teiksi, ka mīlestībai nav valodas, ka tā ir sajūta – jā, tev ir taisnība, jo dievišķā mīlestība patiesi ir universāla, katrs mēs to esam piedzīvojuši, tikai nedaudziem izdodas šo sajūtu saglabāt un integrēt savā ikdienā. Tādēļ arī ir nepieciešamas meditācijas, enerģētiskās prakses, lai šo sajūtu trenētos noturēt, saglabāt arvien ilgāk.

Bet, ja mēs nolaižamies uz planētas Zeme savā ķermenī, ikdienā, kur pastāv ne tikai šīs augstākās vibrācijas, bet kur mēs mācāmies piedzīvot arī citas emocijas, tad mīlestību var definēt arī kā emocionālu vajadzību. Šī emocionālā vajadzība pastāv ne tikai partnerattiecībās, tā ir jebkuru attiecību pamatā starp diviem tuviem cilvēkiem – arī starp vecāku un bērnu, starp brāli un māsu.

Mēs katrs no otra kaut ko sagaidām – lai viņš darītu tā vai šā. Tieši tāpat mēs sagaidām kaut ko no otra arī mīlestībā – ja partneris rīkojas atbilstoši mūsu priekšstatiem, tad jūtamies mīlēti. Bet ko darīt, ja partneris nezina, nejūt, ko mēs no viņa sagaidām? Un ko esam gatavi paši dot pretī? Vai esi kādreiz iedomājies, ka mīlestība sākas no došanas – ko mēs katrs esam gatavi dot otram? Bet ja nu otram tas nemaz nav vajadzīgs?

Par sevi varu teikt, ka partnerattiecībās esmu izvilkusi laimīgo lozi, kopā ar vīru esam izaudzinājuši trīs brīnišķīgus bērnus, esam nosvinējuši savas Sudrabkāzas, un vēl joprojām, pateicībā par visu piedzīvoto, turpinām baudīt viens otra sabiedrību. Jau sen zināju, ka veiksmīgu attiecību pamatā ir sadarbība, kompromisi, izpratne par otra vajadzībām un to ievērošana, neaizmirstot arī par savējām, jo tad, kad pats esi iztukšots, nav jau nekā arī, ko otram piedāvāt un dot.

Nesen manā uzmanības lokā nonāca kāds tests, ko ir sastādījis Gerijs Čepmens, Amerikā pazīstams ģimeņu konsultants, pasaules bestsellera “Piecas mīlestības valodas” autors. Kad abi ar vīru aizpildījām šo testu, tad izrādījās, ka mēs vienkārši runājam vienā mīlestības valodā, ka mums prioritāras ir vienas un tās pašas emocionālās vajadzības, kas, pat nezinot šo teoriju, “atviegloja dzīvi”.

Visbiežāk mēs otram esam gatavi dot to, kas ir svarīgi mums pašiem, jo uz otru taču skatāmies caur savu prizmu! Bet ko darīt tad, ja otram ir pavisam citas emocionālās vajadzības, lai justos mīlēts? Ja patiesi mīlat otru cilvēku (lai tas būtu partneris, vecāks vai bērns), tad nāksies vien mācīties runāt viņa mīlestības valodā, kas daudziem nebūt nav vienkārši, jo ģimenē nav bijusi tāda pieredze, un tiešām var sagādāt tādu pat piepūli kā jauna svešvalodas apguve.

G. Čepmens savas ilggadējās ģimeņu konsultāciju prakses laikā ir atklājis, ka pastāv piecas mīlestības valodas, piecas emocionālās vajadzības, ko cilvēkam ir svarīgi apmierināt attiecībās. Mums katram var būt svarīgas vairākas, tomēr viena vienmēr būs primārā, un to tad arī ir ļoti svarīgi atklāt, lai veidotos veiksmīgas attiecības. Te nav runa par iemīlēšanās eiforiju, kas pēc gada, augstākais – diviem – pāriet. Iemīlēšanās no mums neprasa nekādu piepūli. Tas ir dzīves periods,  kad lidināmies kaut kur mākoņos, un šī perioda laikā mēs arī īpaši nedomājam par otra personību, par otra izaugsmi, galvenā sajūta tomēr ir par sevi – kā es jūtos ar tauriņiem vēderā. Šajā periodā mēs uz otru skatāmies caur rozā brillēm, daudzko idealizējot un pat apzināti negribot ieraudzīt patiesajā gaismā.

Kas būs tas pamats pēc tam, uz kā balstīt attiecības? Īsi pastāstīšu par šīm piecām mīlestības valodām, no sirds iesakot šo grāmatu izlasīt, būt vērīgiem pret apkārtējiem, lai viņus sajustu, sadzirdētu. Man pēc šīs grāmatas izlasīšanas izkristalizējās vairākas lietas, “savietojās pareizajos plauktiņos”.

Kad cilvēks ilgstoši nesaņem to, kas viņam emocionāli ir ļoti svarīgi, tad jūtas iztukšots un izmantots, viņa “emocionālā tvertne”, kā to dēvē autors, ir tukša. Savukārt, kad šī tvertne ir pilna, tad cilvēks jūtas otra mīlestībā drošs, viņa pasaule kļūst gaiša, un vinš centīsies sasniegt savas dzīves augstāko potenciālu. Veiksmīgu attiecību stūrakmens ir divas pašrealizējušās personības, kas dzīvo kopā nevis tādēļ, ka bez otra jūtas kaut kādā veidā nepilnīgas, bet gan tādēļ, ka kopā vienkārši ir vēl labāk, interesantāk, - kas nu kuram būs tas noteicošais.

Pirmā mīlestības valoda ir “apliecinājuma vārdi”

Ir cilvēki, kuriem viņu primārā mīlestības valoda būs tavi izteiktie apliecinājuma vārdi, atzinība – par jebko. Tie var būt pavisam vienkārši – piemēram, “Cik ļoti tev piestāv tā kleita”, Tu esi satriecoša pavāre”, “Es ļoti novērtēju, ka tu šovakar nomazgāji traukus”, “Paldies, ka iznesi atkritumus”.

“Mīlestības mērķis nav dabūt to, ko vēlies, bet gan darīt kaut ko otra labsajūtai”*

Ja mēs cilvēku nemitīgi tirdām par kaut ko, bet nenovērtējam par to, ko viņš dara – tā noteikti nebūs veiksmīgākā pieeja nevienā situācijā. Mīlestība lūdz, nevis pieprasa.

Bieži vien cilvēkam ir nepieciešami iedrošinājuma vārdi, kad cilvēks kādā jomā jūtas nedrošs – arī tādā veidā varam otru atbalstīt. Lai mēs kādu varētu iedrošināt, ir jābūt empātiskam un jāspēj paskatīties uz situāciju ar otra cilvēka acīm. Mums ir jāspēj ieraudzīt, ka otram tas, ko viņš baidās īstenot, tiešām ir svarīgs un nozīmīgs.

Un - kas vēl ir ne mazāk svarīgi – komunikācijā ir jāizmanto vienīgi laipni vārdi, kā arī jādomā par veidu, intonāciju, kādā tos pasakām otram.

Otrā mīlestības valoda ir “kvalitatīvi pavadīts laiks”

Kvalitatīvi pavadīts laiks – tā ir nedalīta uzmanība, ko cilvēki velta viens otram. Tā nav vienkārši būšana tuvumā, kad abi kopā skatās filmu vai nodarbojas katrs ar savām lietām telpā, kurā ir arī otrs. Par patiesu tuvību var uzskatīt otra cilvēka mums veltītu koncentrētu uzmanību.

Nedalīta, koncentrēta uzmanība ir acu kontakta uzturēšana, saruna vienam ar otru, pastaigas laikā - sadošanās rokās. Tam pat nav jābūt nekam ļoti laikietilpīgam, svarīga ir kvalitāte. Kad veltām otram savu uzmanību – kaut vai tās būtu vien 15 minūtes – mēs veltām viņam savu laiku, savu dzīves daļu, tādēļ tas ir tik īpaši.

Kvalitatīvi pavadīts laiks ir arī kvalitatīva saruna. Ar ko tas atšķiras no “atzinības vārdiem”? Apliecinājuma vārdi koncentrējas uz sacīto, bet kvalitatīva saruna – uz sadzirdēto**. Tas nozīmē, ka sarunas laikā mēs otrā uzmanīgi klausāmies, uzdodam jautājumus, jo esam ieinteresēti otru saprast, nevis tirdām ar jautājumiem, uz kuriem viņš nav gatavs atbildēt.

Diemžēl, statistika ir tāda, ka cilvēka vidējā spēja uzklausīt sarunā otru bez pārtraukšanas ir vien septiņpadsmit sekundes! Jo visbiežāk sarunājoties ar otru mums liekas, ka viņš to vien gaida kā saņemt mūsu viedo padomu. Visizplatītākā komunikācijas kļūda ir, ka cilvēki ļoti bieži sarunā vēlas nevis uzklausīt, bet atbildēt.

“Daudzi no mums ... ir labi trenējušies analizēt problēmas un rast risinājumus. Bet mēs aizmirstam, ka laulības ir attiecības, nevis projekts, kas jāpabeidz, vai problēma, kas jārisina.”*** Visbiežāk cilvēks no mums nevis gaida padomu, bet gan vienkārši vēlas būt saprasts savās sajūtās, saņemt līdzjūtību. Dzirdēt un klausīties ir divas ļoti dažādas lietas. Ar dzirdi kā maņu orgānu esam apveltīti lielākā daļa, savukārt klausīties lielākajai daļai no mums jāmācās.

Pie šīs mīlestības valodas piederas arī kvalitatīvas kopējas aktivitātes. Tas var būt jebkas – kopēji dārza darbi, iepirkšanās, teātra, izstādes apmeklējums. Vienīgais ierobežojums parasti ir cilvēka intereses un vēlēšanās izmēģināt ko jaunu. “Es neiešu ar tevi uz teātri, man nepatīk teātris” – domāju, ne viens vien ir saņēmis šādu atbildi no partnera uz savu aicinājumu.

Tomēr, lai attiecības būtu veiksmīgas, un ja šī ir mūsu partnera primārā mīlestības valoda, mums būtu jāsaprot, kāpēc mēs to darām – ejam ar viņu uz teātri – lai, kopā esot, izpaustu mīlestību. Mēs taču bieži attiecībās jautājam – kā es tev varu palīdzēt, ko man izdarīt tavā labā? Dažreiz, darot kaut ko, kas otram sagādā patiesu prieku, mēs varam būt divkārši ieguvēji – redzot un sajūtot sava mīļotā cilvēka laimi, kam mēs palīdzējām notikt, kā arī var gadīties, ka negaidīti atklājat sev patieso teātra burvību!

Trešā mīlestības valoda ir “dāvanu saņemšana”

Ikviena bērnības atminās būs saglabājies, kad esat gribējuši kaut ko uzdāvināt savai mammai – ceļmalā saplūktas puķes, salasīti kastaņi, akmentiņi pie gūras – kas nu kuram. Jo dāvana – tas ir vizuāls mīlestības simbols. Dāvana ir kas tāds, ko cilvēks, turot rokās, jūt, ka otrs par viņu ir domājis. Jo, lai pasniegtu kādam dāvanu, mums par viņu jādomā. Un nav svarīgi, vai tā ko maksā. Arī laulības gredzens ir šāda mīlestības apliecinājuma simbols, zīme.

Ja tev blakus esošā cilvēka primārā mīlestības valoda ir dāvanu saņemšana, tad būs jāmācās tās pasniegt. Tam vienmēr nav jābūt dārgām un vispār saistītām ar finansēm, tās var pagatavot arī pats. Protams, ja cilvēks ir turīgs, tad otrs var uztvert dīvaini un nesaprast, ja visu laiku pasniegtās dāvanas būs viena eiro vērtībā. Visspēcīgākā dāvana krīzes brīdī ir paša cilvēka fiziskā klātbūtne.

Mīlestības būtībā kā tādā ir apslēpts došanas gars – tas ir klātesošs visās piecās mīlestības valodās, kad mēs esam gatavi kaut ko dot, darīt mīļotā cilvēka labā. Dāvanām nav jābūt dārgām, tās nav jāpasniedz katru mīļu brīdi, bet ik pa laikam. Zinot, ka otram tas sagādās patiesu prieku, ir vērts pacensties!

Ceturtā mīlestības valoda ir “mīlestības darbi”

Daudzi cilvēki kā mīlestību pret sevi sajūt otra patiesas rūpes par sevi, kad otrs palīdz mājas darbos, pagatavo vakariņas, sagrābj pagalmā lapas, aiziet pēc bērna uz bērnu dārzu un tā joprojām. Šad tad otrs vienkārši nezina, neiedomājas, ko mūsu labā varētu izdarīt, tādā situācijā mēs varam viņam vienkārši to palūgt. Visbiežāk problēmas sākas tad, kad mēs sākam no otra kaut ko pieprasīt pavēles izteiksmes formā, un tad brīnāmies, ka nekas nenotiek, bet pretim mēs saņemam asus vārdus vai dusmīgu, aizvainotu klusēšanu.

“Lūgumi piešķir mīlestībai virzienu, bet pieprasīšana aptur mīlestības plūsmu.”****

Agrākajā sabiedrībā bija nodalīti tā saucamie sieviešu un vīriešu darbi, tagad šāds dalījums arvien vairāk zaudē savu aktualitāti, tādēļ vissvarīgākā kļūst vienošanās, kas par ko atbild, kas ko darīs. Tādēļ, mācoties šo mīlestības valodu, daudzi būs spiesti pārskatīt un mainīt savus stereotipus par vīrieša un sievietes lomu. Mīlestības darbi – tā nav kalpošana otram, bet gan kaut kā darīšana otra labā, tādējādi liekot viņam justies īpašam un mīlētam.

Piektā mīlestības valoda ir “pieskāriens”

Pieskāriens ir viens no spēcīgākajiem līdzekļiem, lai izteiktu emocionālo mīlestību, tā klātbūtne cilvēka dzīvē jau sākas piedzimšanas brīdī, sajūtot mātes pieskārienus, skūpstus un apkampienus.

Pieskārieni var būt visdažādākie – rokas satveršana, muguras noglāstīšana, pieskaršanās otra matiem. Šajā mīlestības valodā ietilpst arī sekss. Tomēr uzskats, ka tas, kas patiks vienam, sagādās prieku arī otram, ir maldīgs. Pieskārieni attiecības var veidot un var arī izpostīt, jo ne visi pieskārieni ir tīkami, tādēļ ir jābūt uzmanīgam un iejūtīgam pret otru.

Cilvēkam, kam primārā mīlestības valoda ir pieskāriens, aizskart viņa ķermeni nozīmē aizskart viņu pašu, viņa dziļāko būtību. Attālināties no viņa fiziskā ķermeņa nozīmē attālināties arī no viņa. Ja cilvēka primārā mīlestības valoda ir pieskārieni, tad īpaši svrīgi viņam būs apkampieni, kad viņš raud. Šie cilvēki arī vissmagāk pārdzīvos tieši fizisku partnera nodevību – jo pieskārieni, kas viņam ir tik svarīgi, tagad tiek kādam citam.*****

Krīzes brīdī visspēcīgākā mīlestības izpausme iz apskāviens, to cilvēki parasti dara instingtīvi. Kad mums ir slikti, tad ir īpaša nepieciešamība sajusties mīlētiem, un tādā brīdī partnera maigais pieskāriens ir īpašs un atmiņās paliekošs.

Kā jau minēju pašā sākumā, viens no manu veiksmīgo attiecību pamatiem ir arī mūsu abu ar vīru “runāšana vienādā mīlestības valodā”, bet arī tādā variantā noteikti var atrast, ko vēl varētu uzlabot, jo tas nenozīmē, ka mums nav bijuši nopietni strīdi un domstarpības. Kā savā grāmatā “Piecas mīlestības valodas” raksta G. Čepmens, cilvēki mēdz runāt vienā valodā, bet “dažādās izloksnēs”, ko arī otrs ne vienmēr saprot.

Tas, kādas mīlesrtības valodas būs labāk saprotamas, būs atkarīgs no bērnības pieredzes mājās, – tās tad arī būs vieglāk integrēt savās attiecībās. Diemžēl, visbiežāk – ar visām kļūdām un izkropļojumiem.

Vienīgā iespēja ir mācīties – visdažādākajos veidos – gan komunikācijas prasmes, gan būt gatavam darīt kaut ko mīlestības dēļ, jo nepietiks tikai ar to, ka mēs uzzināsim sava mīļotā cilvēka mīlestības valodu, visgrūtākais būs to apzināti integrēt savā ikdienā. Attiecības tiešām ir jākopj, lai tās augtu un uzplauktu par brīnišķīgu dārzu! Ne velti ir teiciens – dvēseles dārzs – šis divu mīlošu dvēseļu dārzs var kļūt jo krāšņāks un bagātīgāks, to veidojot kopā! 

*, **, ***, ****, ***** Gerijs Čepmens “Piecas mīlestības valodas”, 1992.

PAR SIRDSGUDRĪBU UN SIRDSAPZIŅU

(Autote: Vineta Riekstiņa)

Ik pa laikam ir vērts aizdomāties par vārdu dziļāko jēgu, kas tajos ir iekodēts jau pašos pamatos. Mēs ikdienā bieži lietojam tādus vārdus kā “sirdsgudrība” un “sirdsapziņa”, bet vai vienmēr par to aizdomājamies, ko tas patiesībā nozīmē?

Vai bieži mēs aizdomājamies par to, kāda ir sirds loma mūsu dzīvē? Cik daudz mēs par to zinām, ja neskaita to, ka tā pumpē asinis, kas nodrošina dzīvības procesus? Ir interesanti, ko par cilvēka sirdi zinājuši mūsu vissenākie senči, kas vēl dzīvoja alās. Izrādās, ka pat daudz vairāk nekā lielākā daļa mūsdienu sabiedrības. Jau tajos laikos sirds tikusi uzskatīta par vieduma, intuīcijas, vadības un augstākā saprāta simbolu. Senie ēģiptieši uzskatīja, ka sirds, nevis smadzenes, ir cilvēka dzīvības centrs un gudrības avots. Mezopotāmieši un grieķi uzskatīja sirdi par dvēseles centru. Senie romieši domāja, ka sirds ir tas orgāns, kas cilvēka ķermenim dod dzīvību.

17. gadsimtā, kad aizsākās zinātniskā revolūcija, sirdi sāka uzskatīt par mehānisku motoru, jo arī Visumu cilvēki sāka pētīt kā mehānismu. Zinātniskās izpētes rezultātā cilvēki lēnām pārstāja sasaistīt sirdi ar jūtām, emocijām un augstāko Es. Un tikai pateicoties jaunajai mūsdienu zinātnei, pēdējo desmitu gadu laikā cilvēki ir atkal sākuši izprast un atzīt sirds īsto nozīmi – ka tā ir gan mašīna, kas ģenerē elektromagnētiskos laukus, gan arī cilvēka saikne ar Visuma vienoto lauku.

Mēs zinām, ka sirds ne tikai uztur dzīvību kā muskulis, kas pumpē asinis cauri ķermenim, bet ir arī orgāns, kas spēj ietekmēt jūtas un emocijas. Tā ir sirds, kas nosaka mūsu lēmumu pieņemšanas spējas, kā arī dod mums izpratni par sevi un savu vietu pasaulē. Sirds spēj just – ja tā nebūtu, tad mēs neteiktu, ka “mīlam no visas sirds; mana sirds jūt; es no sirds ticu; sirds zina labāk”, utt. - to sakot, cilvēks bieži jau ar neapzinātu žestu to parāda, liekot roku uz sirds.

Kā tieši sirds palīdz lēmumu pieņemšanā? Tā reaģē ar sajūtu. Vai esat padomājuši, cik cilvēkam ir sajūtas? Izrādās, tas ir pavisam vienkārši – jo ir tikai divas sajūtas – patīk vai nepatīk, jā vai nē, akcepts vai noliegums, pluss vai mīnuss. Sajūtas ļoti bieži tiek jauktas ar maņām, kas nodrošina apkārtējās pasaules uztveri, tās cilvēkam ir, kā zināms, piecas – redze, dzirde, oža, garša, tauste. Jā, un tad vēl mēs runājam par sesto maņu – par intuīciju – tai noteikti ir vistiešākā saikne ar sirdi.

Viss iepriekš teiktais atklāj arī vārda sirdsgudrība dziļāko jēgu – to, ka sirds zina, ko mums patiesībā vajag, reaģējot un sūtot mums sajūtu – “jā” vai “nē”, “darīt” vai “nedarīt”, diemžēl, mūsdienu cilvēks, kas uzskata sevi par gudru un izglītotu, šo kluso sajūtu impulsus vairs nejūt, neuztver, jo ir nokļuvis dziļos sistēmas valgos, kas ir balstīta uz šīs sajūtas nomākšanu un sistēmai nepieciešamo prāta programmu aktivizēšanu.

Kad mācījāmies skolā, neviens taču mums nejautāja, kā jūtamies, kāda ir sajūta par attiecīgo tēmu, bet vienmēr atprasīja kaut ko atreferēt, kas iepriekš mācīts. Skolā mūs nemācīja domāt, bet atcerēties, pēc iespējas precīzāk pastāstīt, kas bija rakstīts grāmatā, vai ko teica skolotājs. Un tā tas turpinās vēl joprojām, mācību programmā pēc iespējas samazinot un izņemot priekšmetus, kas attīsta sajūtas, intuīciju, tos atzīstot kā otršķirīgus.

Vārdā sirdsapziņa ir ietverta dziļākā jēga, ko cilvēks ir nācis apgūt šeit, uz zemes. Pats vārds atklāj, ka sirds vistiešākajā veidā ir saistīta ar apziņu. Apziņa (to var saukt arī par dvēseli, jo tas tā vai tā ir viens un tas pats) neveidojas smadzenēs, kā tas dažkārt tiek uzskatīts. To kaut vai pierāda daudzās cilvēku ārpusķermeņa pieredzes, kad ir tikusi konstatēta klīniskā nāve – kā tad cilvēki spētu pastāstīt, zināt, kas ar viņiem notika tur, ja smadzenes bija palikušas ķermenī?

Smadzenes ir saistītas ar ķermeni, kas katrā iemiesošanās reizē mums tiek iedotas jaunas, tādēļ jau arī ir tas, ka jaundzimis bērns vienkāršas, mehāniskas lietas katrā dzīvē mācās no jauna. Līdzīgi fiziskajam ķermenim, kas katru reizi aug un attīstās no jauna, ar smadzenēm notiek tieši tas pats  - tās mācās kopā ar cilvēku, veidojot arvien jaunus neironu savienojumus, tādā veidā uzkrājot šīs dzīves pieredzi. Bez smadzenēm mēs nekādi nevaram, tās ir vitāli nepieciešamas, lai varētu dzīvot mūsu avatārs, biokompjūters.   

Tādēļ par vissvarīgāko dzīves uzdevumu var uzskatīt, kā šo jauno “smadzeņu pieredzi” integrēt sirds apziņā, jo tieši apziņa (dvēsele) ir tā enerģijas substance, kas pārmiesojas no dzīves uz dzīvi. Savukārt, smadzeņu uzdevums ir visu dzīvi mācīties kaut ko jaunu, lai veidotos pēc iespējas dažādāki jauni neironu savienojumi. Ne tāpat vien ir radusies dzīves patiesība, ka cilvēks paliek vecs tad, kad pārstāj mācīties, kā arī tad, kad sev to ir pateicis, sevi par tādu atzinis.

Ja mēs zinām, ka nevarēsim paņemt līdzi smadzenēs ierakstīto informāciju, tad kāda jēga mācīties, jūs varbūt teiksiet? Jēga ir tad, kad to, ko apgūstam teorētiski, iemācāmies pielietot, jo tas, ko mēs pielietojam praksē, mums rada sajūtu pieredzi – un, kā jau tikko noskaidrojām, sirds apziņa ir vistiešākajā veidā saistīta ar sajūtām – to tad arī varēsim paņemt līdzi nākamajā iemiesojumā. Piemēram, ja šajā dzīvē esam uzbūvējuši māju, tad šo sajūtu, kā to uzbūvējām, kā ērti dzīvojām mājā, mēs paņemsim līdzi nākamajā iemiesojumā, kur spēsim tikt pie mājas atkal, vienīgi, varbūt savādākā veidā.

Iemiesojumā cilvēkam ir dots ķermenis, tāpēc uz zemes mēs sākotnējo pieredzi apgūstam tieši fiziskā, materiālā, ar matēriju saistītā veidā. Ja to nedarīsim, tad dzīvība uz zemes nebūs iespējama, jo mēs nevarēsim izdzīvot, ja mums nebūs ūdens, ēdiens, siltums, mājoklis utt. Pēc tam seko sajūtas, ka esam kādam vajadzīgi, ka mūs mīl, atzīst, un tad jau rodas arī vēlme attīstīties, augt. Pēc šāda principa ir uzbūvēta arī slavenā, visiem zināmā Maslova piramīda.

Ko negrib pieļaut sistēma, kurā esam ierauti? Tā visvairāk baidās no sirdsgudriem un drosmīgiem cilvēkiem, kas spēj just un paļauties sava augstākā Es virsvadībai, kas paši par savu dzīvi un lēmumiem spēj uzņemties atbildību, kas ir brīvi no bailēm. Tāpēc vissvarīgākais ir pamodināt savas spējas uztvert sirdsapziņas raidītos impulsus un savienot to visu vienotā plūsmā ar smadzeņu viļņiem, ar prātu, lai radītu sev vēlamo realitāti.

Sistēma vienmēr, visos laikos, ir darījusi visu, lai cilvēka prāts un ķermenis būtu tik noslogoti, ka aizmirstu un neapzinātos savas patiesās vajadzības un vērtības. Viens no maniem skolotājiem mācīja, ka vienmēr ir jāuztur balansā emocijas un loģika. Jo cilvēks, kad viņu pārņem emocijas, aizmirst par loģiku, par kritisko domāšanu, un otrādi, kad esam kļuvuši pārāk pragmātiski un visu gribam saprast tikai ar prātu, tad ir jāieslēdz emocijas, sajūtas. Tas, ka lielākā daļa cilvēku šo principu nezina vai vienkārši neiedomājas, ka tā vajadzētu rīkoties, sasaucas arī ar to, ka skolā mūs mācīja teoriju, bet nemācīja, kā to pielietot praksē. Ja cilvēku lielākais vairums to prastu, tad ar “citām acīm” spētu ieraudzīt gan ziņu plūsmu, gan spētu veikt vienkāršus matemātiskus aprēķinus, lai saprastu, kas ir kas.

Mūsdienu cilvēkam ir īpaši grūti saglabāt garīgo un emocionālo līdzsvaru, kas ar laiku sāk nopietni ietekmēt veselību. Vēl tika 20. gadsimta sākumā cilvēki reti mira no sirds slimībām, kas mūsdienās ir kļuvis par vienu no visbiežākajiem nāves iemesliem, un stress tiek atzīts par visbiežāko sirdsslimību cēloni. Ja atceramies un izprotam, ka stress ir asa, ar kopējo organisma sistēmu neharmoniska vibrācija, kas kaut kur var radīt spazmas, saraušanos, kas var pārraut enerģijas kopējo plūsmu, un kad tas notiek vairākkārtīgi, var sākties saslimšana. Piemēram, ASV katru gadu sirds slimības nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, medikamentu un zaudēto darbaspēju dēļ izmaksā aptuveni 207 miljardus ASV dolāru, un stress tiek minēts kā viens no galvenajiem sirds slimības veicinošajiem faktoriem, sirds slimību daudzums tiek pielīdzināts epidēmijas līmenim.*

Patiesi priecē, ka par šo visu, kas saistīts ar cilvēku kā vienotu sistēmu, kas nav tikai biorobots, gaļas gabals, bet kaut kas daudz vairāk, ka cilvēkā ir dievišķā radošuma spēja, kas daudzkur pasaulē jau gadiem ilgi tiek pētīta - kāda ir cilvēka “darbības mehānika” no zinātniskā skatu punkta. ASV darbojas Sirds matemātikas institūts (SMI), bezpeļņas pētniecības un izglītības organizācija,  kuras darbs ir pētīt, kā labāk izprast sirds un smadzeņu koherenci**. Kopš 1991. gada SMI ir veikta izpēte un izstrādāti uzticami, zinātniski pamatoti instrumenti, kuri palīdz izveidot tiltu starp sirdi un prātu, kā arī padziļināt saikni ar citu cilvēku sirdīm. Zinātne ir nonākusi pie šādas pārliecības: “lai radītu jaunu nākotni, jāapvieno skaidrs nolūks (koherentas smadzenes) ar pacilātām emocijām (koherenta sirds)”. *** Nolūks vai doma darbojas kā elektriskais lādiņš, un, to apvienojot ar emocijām, kas darbojas kā magnētiskais lādiņš, ir iespējams izmainīt savu bioloģisko enerģiju, izmainīt dzīvi. Tas ir pat zinātniski, izmērāmi pierādīts, ka notiek izmaiņas matērijā, kas liek cilvēkam bioloģiskā ziņā no pagātnes pāriet jaunā nākotē.****

Ko nozīmē jēdziens “apzināta dzīve”, ko tik bieži lietojam? Mums nepārtraukti visapkārt tiek straumēta informācija, ko nepārtraukti uztveram ar savām piecām maņām. Atrodoties nepārtrauktā informācijas plūsmā, mēs to sākam apstrādāt, vērtēt, grupēt, salīdzināt utt. Dzīvot apzināti ir spēja uz to, kas šo plūsmu raida, un to, kas uztver, paskatīties it kā no malas, “izkāpt ārā”, nevienai domai nepieķerties, nevērtēt, vai tas ir labi vai slikti, vien konstatēt – “jā, tā tas ir”, - un atlaist to nepieķeroties. Tas ir realizējams, kad prāts un sirds ir mierīgi, kad cilvēks ir meditatīvā stāvoklī.

Lai līdz iepriekšminētajām prasmēm cilvēks nonāktu, no sākuma būtu jāapgūst, kā harmonizēt, līdzsvarot sirds un prāta darbību. Mums ir jāiemāca savu prātu sadarboties ar sirdi, ar dvēseli – ar sirdsapziņu, bet tas ir apzināti jātrenē, - ar mīlestību, pateicību un pieņemšanu. Lai to iemācītos, šo sajūtu uztrenētu, var izmantot vairākas zināmas meditāciju prakses. Pirmais ieguvums, ko sniedz šāds treniņš - sirds un prāta koherences iegūšana - ir veselības stabilizēšana vai atgūšana, tā rezultātā normalizējas asinsspiediens, nostiprinās nervu sistēma, uzlabojas hormonu līdzsvars un smadzeņu darbība.

Bieži vien par saslimšanas iemeslu tiek atzīts prieka trūkums dzīvē. Prieka izpausme – tā ir pacilāta, pozitīva emocija. Pie tādas atziņas ir nonācis arī SMI, - lai uzturētu sirds veselību, ir vajadzīga šī pacilātā emocija, kam ir jābūt līdzsvarā ar prātu. Uzturot šo prieka emociju, cilvēks var piekļūt augsta līmeņa intuīcijai. Tā cilvēks var komunicēt arī ar smalkmateriālo pasauli, jo patiess prieks rada augstas, smalkas vibrācijas, kas ir radniecīgas smalkmateriālajai pasaulei, tādējādi mums tā kļūst sasniedzamāka, mēs to spējam sajust, uztvert. Negatīvas emocijas rada zemas frekvences vibrācijas, līdz ar to, lai arī kā eņģeļi mums gribērtu palīdzēt, mēs paši to nespējam uztvert, nespējam šo palīdzību pieņemt.

 Vissvarīgākā dzīves mācība ir sajust savu sirdsapziņu, iemācīties piekļūt tai milzu unikālajai bagāžu, kas mums katram ir, spēt izmantot to pieredzi, ko esam ieguvuši cauri laiku laikiem, kad atdalījāmies no kopējā gaismas avota. Otrs svarīgākais uzdevums ir iemācīties lietot savu prātu, pilnvērtīgi izmantot smadzeņu potenciālu, ko apvienojot ar sirdsapziņu, mēs kļūstam par savas dzīves Radītājiem. Kad mēs to iemācāmies īstenot, tad iegūstam sirdsgudrību. “Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams”.*****

*Dž. Dispenza “Superspēju potenciāls”, apgāds Lietusdārzs, 2017.

** Koherence (latīņu: coaherentia saķeršanās, sasaistīšanās) ir vairāku viļņu vai svārstību procesu saskaņotība laikā un / vai telpā. Avots: lv.wikipedia.org

***Dž. Dispenza “Superspēju potenciāls”, apgāds Lietusdārzs, 2017.

****Dž. Dispenza “Superspēju potenciāls”, apgāds Lietusdārzs, 2017.

*****A. de Sent-Ekziperī “Mazais princis”.