(Autore: Inguna Balgalve)
Kalendārā jau atkal septembris. Vieniem tas asociējas ar rudeni, citiem – ar skolas laiku. Reiz braucot sabiedriskajā transportā dzirdēju sarunu starp vecākiem un bērnu, kurš devās uz skolu. Bērns pauda neapmierinātību, ka jāiet uz skolu mācīties. Vecāki viņam stāstīja, ka tas ir viņa darbs, tāpat kā vecākiem ir savs darbs. Bērns iebilda, ka vecāki par savu darbu saņem naudu, bet viņš ne. Uz to viņam vecāki atbildēja, ka, ja viņi nebūtu mācījušies un ieguvuši izglītību, tad viņiem nebūtu darbs un arī nauda. Sarunas beigās vecāki piebilda, ka tad, ja katrs padara savu darbiņu, tad brīvdienās visi kopā var atpūsties un priecāties… Tas atsauca atmiņā man pašai savu skolas laiku. Arī man vecāki reiz teica, ka viss ko es iemācīšos, būs vajadzīgs man pašai. Viņi toreiz teica, ka zināšanas padarīs manu dzīvi vieglāku un izvēli plašāku. Vecāki toreiz teica: “Tu mācies sevis, nevis mūsu, skolotāju vai citu dēļ.”
Tagad ik pa brīdim kāds man pajautā: “Vai tev dzīvē ir bijuši vajadzīgi logoritmiskie vienādojumi, Pitagora un Ņūtona likumi?” Atbilde protams ir – nē. Un tomēr - man šie likumi palīdz arī šodien. Kā? Pats mācīšanās (jaunu lietu izzināšanas) process aktivizē smadzeņu darbību. Skolā programmas tika veidotas dažādās sarežģītības pakāpēs, līdz ar to radot aktīvāku smadzeņu noslodzi un plašāku priekšstatu par to, kas notiek apkārt un pasaulē. Tāpat kā ķermenim, lai tas pilnvērtīgi funkcionētu, ir vajadzīga pārtika, tāpat smadzenēm ir vajadzīga pārtika – jauna informācija.
Reiz man garīgais skolotājs teica; “Daudzi cilvēki nomirst ap 30 gadiem un gaida, kad ap 80 gadiem viņus apglabās.” Ar to domādams, ka pārstājot sevi izglītot un pilnveidot, cilvēks iesprūst uz to brīdi izveidojušajā uzskatu sistēmā un ar to dzīvo visu atlikušo dzīvi. Smadzenes nesaņem jaunu informāciju, un cilvēks sāk malt vienu un to pašu informāciju atkal un atkal.
Laiks rit, pasaule mainās, un iegūto zināšanu daudzums vairs nespēj rast risinājumus. Tas noved pie strupceļiem un ciešanām. Cilvēks sāk dusmoties, uzskatīdams, ka ir ieguvis visus sabiedrībā pieprasītos izglītības līmeņus (skola, augstskola, doktorantūra), bet tik un tā nejūtas apmierināts ar sevi un savu dzīvi. Šeit gan man gribētos iestarpināt, ka cilvēks uzskatīja, ka viņš mācījās citu, nevis sevis dēļ. Zinātnieki ir pierādījuši, ka novecošanas procesi ķermenī paātrinās, ja smadzenes sāk saņemt arvien mazāk jaunu informāciju. Tam piemērs ir tas, ka runājot ar simtgadniekiem, par viņiem var teikt, ka viņi ir dzīves gudri, labestīgi un darbīgi. Es personīgi nezinu nevienu simtgadnieku, kurš būtu degradējies, ļauns un nejauks.
Man var iebilst, ka ne jau visiem dzīvē visu laiku ir jāapmeklē kursi, semināri utt. Nebūt nē. Mācīties nozīmē apgūt kaut ko jaunu, papildināt jau esošās zināšanas un prasmes – augt savā profesionalitātē. Jaunu informāciju un prasmes var iegūt arī ceļojot, lasot grāmatas, apmeklējot pasākumus, izkopjot vaļaspriekus, praktizējot dažādas garīgās prakses. Galvenais ir turpināt uzzināt un apgūt kaut ko jaunu. Arī jebkuru grāmatu lasīšana ir jaunu zināšanu apguve.
Sarunājoties ar cilvēkiem, šad tad apvaicājos par to, kādas grāmatas viņi lasa. Samērā bieži dzirdu atbildi, ka grāmatas netiek lasītas, un tūlīt seko iemeslu uzskaitījums. Reiz tikšanās reizē ar jauniešiem, kad ieminējos par grāmatu lasīšanu, mani pārtrauca viens jaunietis un iebilda, ka es pārāk daudz lasot un analizējot. Pēc viņa teiktā – mūsdienu jauniešiem piemītot spēja lasīt informācijas lauku (ar to domādams attīstītu telepātiju un interneta iespējas), tāpēc visu kas viņiem vajadzīgs, tie varot saņem tajā brīdī, kad tas ir aktuāli. Šis jaunietis vēl īsti neizprata, ar ko atšķiras zināt un izprast pieejamo informāciju. Jo tie, kas zina, bet neizprot, ir tie, kas akli seko un uzticas citu teiktajam, jo tie (citi) taču zina, ko runā. Tie, kuri izprot informāciju, salīdzina to ar citu informāciju par to pašu tēmu un izdara savu izvēli.
Var rasties jautājums – kāds tam sakars ar grāmatu lasīšanu? No savas pieredzes varu teikt – grāmatu lasīšana veicina:
· Tēlaino domāšanu (spēju vizualizēt, iztēloties savas ieceres).
· Bagātina vārdu krājumu, padarot valodu bagātāku, un veido cilvēku par interesantu sarunu biedru.
· Attīsta humora sajūtu.
· Ļauj uz dzīves situācijām paskatīties no dažādiem skatu punktiem, kas bieži noder, kad jāpieņem lēmums, ja pats esi nonācis līdzīgā situācijā.
· Iespēju ielūkoties tur, kur nav iespējams nokļūt (vēsturiskie notikumi, ar ģeogrāfiju, ģeoloģiju, astronomiju saistīti fakti un notikumi).
· Apgūt jaunas prasmes (dažādi ikdienas sadzīvē noderīgi padomi), utt.
Var iebilst, ka to var kādam arī pajautāt. Protams, tikai jums nāksies rēķināties ar tā cilvēka laiku un iespējām sniegt atbildi tajā brīdī, kad jums tas būs vajadzīgs.
Es tiku audzināta pēc principa, ka dzīves laikā man var atņemt daudz ko, tikai ne zināšanas un prasmes, kas manī ir. Lai ko es zaudētu, es to varu atkal atgūt, pamatojoties uz savu pieredzi, ko ieguvu, pielietojot savas zināšanas praksē. Tie, kas akli uzticas citiem (vecākiem, draugiem, skolotājiem, darba devējiem, valdībai un tml.), no citiem arī ir atkarīgi. Zināšanas, kas balstītas pieredzē, cilvēkam dod brīvību, savukārt akla sekošanu citu “taisnībai” – neapmierinātību ar sevi un savu dzīvi.
Man ir jautājuši – vai manā dzīvē viss ir tik ideāli, ka varu mācīt citiem kā dzīvot. Es parasti šādos brīžos pasmaidu un atbildu, ka es vēl mācos dzīvot. Es nevienu nemācu kā ir pareizi vai nepareizi, bet gan dalos ar tām zināšanām un personisko pieredzi, ko esmu pati iemācījusies – un atvēlu laiku no savas dzīves tiem cilvēkiem, kuriem manas zināšanas un pieredze ir noderīga. Katrs taču mēs meklējam atbildes uz sev svarīgiem un aktuāliem jautājumiem. Viens no maniem populārākajiem piemēriem, kad runa ir par zināšanām un prasmēm, un kad cilvēks saka – es jau to zinu, ir: “Es nesen biju ciemos, un tur mani pacienāja ar brīnišķīgi gardu zupu. Palūdzu saimniecei recepti. Tagad man ir šī recepte. Es varu nosaukt visas sastāvdaļas no galvas un to, kā tā jāpagatavo, es arī zinu. Tikai nesaprotu – kāpēc mani moka izsalkums un tik ļoti gribas ēst?”
Manā liktenī ierakstīts – dot un saņemt, un saņemot atkal dot. Dodiet savām smadzenēm barību, un jūs saņemsiet prieku par savu dzīvi.
(Rakstu sagatavoja: Vineta Riekstiņa)
Ir bezgalīgi daudz veidu, kā mēs varam apliecināt kādam savu mīlestību. Vai esi kādreiz izjutis vilšanos, neizpratni par to, ka esi tik ļoti centies otra labā, bet viņš tev ir darījis zināmu, ka jūtas nemīlēts un nesaprasts? Varbūt pats esi juties līdzīgi? Un tad kādu dienu pienāk tas brīdis, kad mērs ir pilns, kad nevar vairs ieraudzīt citu ceļu kā vien attiecību pārtraukšanu, ar sparu metoties atkal nākamajās attiecībās, vien secinot, ka tas nebija īstais cilvēks, vai arī pārņem bailes, ka “neviens jau mani, nabadziņu, uz šīs pasaules nemīl un nesaprot, un diez vai kādreiz tas mainīsies”.
Vai esi kādreiz iedomājies par to, kādā valodā runā mīlestība? Tu teiksi, ka mīlestībai nav valodas, ka tā ir sajūta – jā, tev ir taisnība, jo dievišķā mīlestība patiesi ir universāla, katrs mēs to esam piedzīvojuši, tikai nedaudziem izdodas šo sajūtu saglabāt un integrēt savā ikdienā. Tādēļ arī ir nepieciešamas meditācijas, enerģētiskās prakses, lai šo sajūtu trenētos noturēt, saglabāt arvien ilgāk.
Bet, ja mēs nolaižamies uz planētas Zeme savā ķermenī, ikdienā, kur pastāv ne tikai šīs augstākās vibrācijas, bet kur mēs mācāmies piedzīvot arī citas emocijas, tad mīlestību var definēt arī kā emocionālu vajadzību. Šī emocionālā vajadzība pastāv ne tikai partnerattiecībās, tā ir jebkuru attiecību pamatā starp diviem tuviem cilvēkiem – arī starp vecāku un bērnu, starp brāli un māsu.
Mēs katrs no otra kaut ko sagaidām – lai viņš darītu tā vai šā. Tieši tāpat mēs sagaidām kaut ko no otra arī mīlestībā – ja partneris rīkojas atbilstoši mūsu priekšstatiem, tad jūtamies mīlēti. Bet ko darīt, ja partneris nezina, nejūt, ko mēs no viņa sagaidām? Un ko esam gatavi paši dot pretī? Vai esi kādreiz iedomājies, ka mīlestība sākas no došanas – ko mēs katrs esam gatavi dot otram? Bet ja nu otram tas nemaz nav vajadzīgs?
Par sevi varu teikt, ka partnerattiecībās esmu izvilkusi laimīgo lozi, kopā ar vīru esam izaudzinājuši trīs brīnišķīgus bērnus, esam nosvinējuši savas Sudrabkāzas, un vēl joprojām, pateicībā par visu piedzīvoto, turpinām baudīt viens otra sabiedrību. Jau sen zināju, ka veiksmīgu attiecību pamatā ir sadarbība, kompromisi, izpratne par otra vajadzībām un to ievērošana, neaizmirstot arī par savējām, jo tad, kad pats esi iztukšots, nav jau nekā arī, ko otram piedāvāt un dot.
Nesen manā uzmanības lokā nonāca kāds tests, ko ir sastādījis Gerijs Čepmens, Amerikā pazīstams ģimeņu konsultants, pasaules bestsellera “Piecas mīlestības valodas” autors. Kad abi ar vīru aizpildījām šo testu, tad izrādījās, ka mēs vienkārši runājam vienā mīlestības valodā, ka mums prioritāras ir vienas un tās pašas emocionālās vajadzības, kas, pat nezinot šo teoriju, “atviegloja dzīvi”.
Visbiežāk mēs otram esam gatavi dot to, kas ir svarīgi mums pašiem, jo uz otru taču skatāmies caur savu prizmu! Bet ko darīt tad, ja otram ir pavisam citas emocionālās vajadzības, lai justos mīlēts? Ja patiesi mīlat otru cilvēku (lai tas būtu partneris, vecāks vai bērns), tad nāksies vien mācīties runāt viņa mīlestības valodā, kas daudziem nebūt nav vienkārši, jo ģimenē nav bijusi tāda pieredze, un tiešām var sagādāt tādu pat piepūli kā jauna svešvalodas apguve.
G. Čepmens savas ilggadējās ģimeņu konsultāciju prakses laikā ir atklājis, ka pastāv piecas mīlestības valodas, piecas emocionālās vajadzības, ko cilvēkam ir svarīgi apmierināt attiecībās. Mums katram var būt svarīgas vairākas, tomēr viena vienmēr būs primārā, un to tad arī ir ļoti svarīgi atklāt, lai veidotos veiksmīgas attiecības. Te nav runa par iemīlēšanās eiforiju, kas pēc gada, augstākais – diviem – pāriet. Iemīlēšanās no mums neprasa nekādu piepūli. Tas ir dzīves periods, kad lidināmies kaut kur mākoņos, un šī perioda laikā mēs arī īpaši nedomājam par otra personību, par otra izaugsmi, galvenā sajūta tomēr ir par sevi – kā es jūtos ar tauriņiem vēderā. Šajā periodā mēs uz otru skatāmies caur rozā brillēm, daudzko idealizējot un pat apzināti negribot ieraudzīt patiesajā gaismā.
Kas būs tas pamats pēc tam, uz kā balstīt attiecības? Īsi pastāstīšu par šīm piecām mīlestības valodām, no sirds iesakot šo grāmatu izlasīt, būt vērīgiem pret apkārtējiem, lai viņus sajustu, sadzirdētu. Man pēc šīs grāmatas izlasīšanas izkristalizējās vairākas lietas, “savietojās pareizajos plauktiņos”.
Kad cilvēks ilgstoši nesaņem to, kas viņam emocionāli ir ļoti svarīgi, tad jūtas iztukšots un izmantots, viņa “emocionālā tvertne”, kā to dēvē autors, ir tukša. Savukārt, kad šī tvertne ir pilna, tad cilvēks jūtas otra mīlestībā drošs, viņa pasaule kļūst gaiša, un vinš centīsies sasniegt savas dzīves augstāko potenciālu. Veiksmīgu attiecību stūrakmens ir divas pašrealizējušās personības, kas dzīvo kopā nevis tādēļ, ka bez otra jūtas kaut kādā veidā nepilnīgas, bet gan tādēļ, ka kopā vienkārši ir vēl labāk, interesantāk, - kas nu kuram būs tas noteicošais.
Pirmā mīlestības valoda ir “apliecinājuma vārdi”
Ir cilvēki, kuriem viņu primārā mīlestības valoda būs tavi izteiktie apliecinājuma vārdi, atzinība – par jebko. Tie var būt pavisam vienkārši – piemēram, “Cik ļoti tev piestāv tā kleita”, Tu esi satriecoša pavāre”, “Es ļoti novērtēju, ka tu šovakar nomazgāji traukus”, “Paldies, ka iznesi atkritumus”.
“Mīlestības mērķis nav dabūt to, ko vēlies, bet gan darīt kaut ko otra labsajūtai”*
Ja mēs cilvēku nemitīgi tirdām par kaut ko, bet nenovērtējam par to, ko viņš dara – tā noteikti nebūs veiksmīgākā pieeja nevienā situācijā. Mīlestība lūdz, nevis pieprasa.
Bieži vien cilvēkam ir nepieciešami iedrošinājuma vārdi, kad cilvēks kādā jomā jūtas nedrošs – arī tādā veidā varam otru atbalstīt. Lai mēs kādu varētu iedrošināt, ir jābūt empātiskam un jāspēj paskatīties uz situāciju ar otra cilvēka acīm. Mums ir jāspēj ieraudzīt, ka otram tas, ko viņš baidās īstenot, tiešām ir svarīgs un nozīmīgs.
Un - kas vēl ir ne mazāk svarīgi – komunikācijā ir jāizmanto vienīgi laipni vārdi, kā arī jādomā par veidu, intonāciju, kādā tos pasakām otram.
Otrā mīlestības valoda ir “kvalitatīvi pavadīts laiks”
Kvalitatīvi pavadīts laiks – tā ir nedalīta uzmanība, ko cilvēki velta viens otram. Tā nav vienkārši būšana tuvumā, kad abi kopā skatās filmu vai nodarbojas katrs ar savām lietām telpā, kurā ir arī otrs. Par patiesu tuvību var uzskatīt otra cilvēka mums veltītu koncentrētu uzmanību.
Nedalīta, koncentrēta uzmanība ir acu kontakta uzturēšana, saruna vienam ar otru, pastaigas laikā - sadošanās rokās. Tam pat nav jābūt nekam ļoti laikietilpīgam, svarīga ir kvalitāte. Kad veltām otram savu uzmanību – kaut vai tās būtu vien 15 minūtes – mēs veltām viņam savu laiku, savu dzīves daļu, tādēļ tas ir tik īpaši.
Kvalitatīvi pavadīts laiks ir arī kvalitatīva saruna. Ar ko tas atšķiras no “atzinības vārdiem”? Apliecinājuma vārdi koncentrējas uz sacīto, bet kvalitatīva saruna – uz sadzirdēto**. Tas nozīmē, ka sarunas laikā mēs otrā uzmanīgi klausāmies, uzdodam jautājumus, jo esam ieinteresēti otru saprast, nevis tirdām ar jautājumiem, uz kuriem viņš nav gatavs atbildēt.
Diemžēl, statistika ir tāda, ka cilvēka vidējā spēja uzklausīt sarunā otru bez pārtraukšanas ir vien septiņpadsmit sekundes! Jo visbiežāk sarunājoties ar otru mums liekas, ka viņš to vien gaida kā saņemt mūsu viedo padomu. Visizplatītākā komunikācijas kļūda ir, ka cilvēki ļoti bieži sarunā vēlas nevis uzklausīt, bet atbildēt.
“Daudzi no mums ... ir labi trenējušies analizēt problēmas un rast risinājumus. Bet mēs aizmirstam, ka laulības ir attiecības, nevis projekts, kas jāpabeidz, vai problēma, kas jārisina.”*** Visbiežāk cilvēks no mums nevis gaida padomu, bet gan vienkārši vēlas būt saprasts savās sajūtās, saņemt līdzjūtību. Dzirdēt un klausīties ir divas ļoti dažādas lietas. Ar dzirdi kā maņu orgānu esam apveltīti lielākā daļa, savukārt klausīties lielākajai daļai no mums jāmācās.
Pie šīs mīlestības valodas piederas arī kvalitatīvas kopējas aktivitātes. Tas var būt jebkas – kopēji dārza darbi, iepirkšanās, teātra, izstādes apmeklējums. Vienīgais ierobežojums parasti ir cilvēka intereses un vēlēšanās izmēģināt ko jaunu. “Es neiešu ar tevi uz teātri, man nepatīk teātris” – domāju, ne viens vien ir saņēmis šādu atbildi no partnera uz savu aicinājumu.
Tomēr, lai attiecības būtu veiksmīgas, un ja šī ir mūsu partnera primārā mīlestības valoda, mums būtu jāsaprot, kāpēc mēs to darām – ejam ar viņu uz teātri – lai, kopā esot, izpaustu mīlestību. Mēs taču bieži attiecībās jautājam – kā es tev varu palīdzēt, ko man izdarīt tavā labā? Dažreiz, darot kaut ko, kas otram sagādā patiesu prieku, mēs varam būt divkārši ieguvēji – redzot un sajūtot sava mīļotā cilvēka laimi, kam mēs palīdzējām notikt, kā arī var gadīties, ka negaidīti atklājat sev patieso teātra burvību!
Trešā mīlestības valoda ir “dāvanu saņemšana”
Ikviena bērnības atminās būs saglabājies, kad esat gribējuši kaut ko uzdāvināt savai mammai – ceļmalā saplūktas puķes, salasīti kastaņi, akmentiņi pie gūras – kas nu kuram. Jo dāvana – tas ir vizuāls mīlestības simbols. Dāvana ir kas tāds, ko cilvēks, turot rokās, jūt, ka otrs par viņu ir domājis. Jo, lai pasniegtu kādam dāvanu, mums par viņu jādomā. Un nav svarīgi, vai tā ko maksā. Arī laulības gredzens ir šāda mīlestības apliecinājuma simbols, zīme.
Ja tev blakus esošā cilvēka primārā mīlestības valoda ir dāvanu saņemšana, tad būs jāmācās tās pasniegt. Tam vienmēr nav jābūt dārgām un vispār saistītām ar finansēm, tās var pagatavot arī pats. Protams, ja cilvēks ir turīgs, tad otrs var uztvert dīvaini un nesaprast, ja visu laiku pasniegtās dāvanas būs viena eiro vērtībā. Visspēcīgākā dāvana krīzes brīdī ir paša cilvēka fiziskā klātbūtne.
Mīlestības būtībā kā tādā ir apslēpts došanas gars – tas ir klātesošs visās piecās mīlestības valodās, kad mēs esam gatavi kaut ko dot, darīt mīļotā cilvēka labā. Dāvanām nav jābūt dārgām, tās nav jāpasniedz katru mīļu brīdi, bet ik pa laikam. Zinot, ka otram tas sagādās patiesu prieku, ir vērts pacensties!
Ceturtā mīlestības valoda ir “mīlestības darbi”
Daudzi cilvēki kā mīlestību pret sevi sajūt otra patiesas rūpes par sevi, kad otrs palīdz mājas darbos, pagatavo vakariņas, sagrābj pagalmā lapas, aiziet pēc bērna uz bērnu dārzu un tā joprojām. Šad tad otrs vienkārši nezina, neiedomājas, ko mūsu labā varētu izdarīt, tādā situācijā mēs varam viņam vienkārši to palūgt. Visbiežāk problēmas sākas tad, kad mēs sākam no otra kaut ko pieprasīt pavēles izteiksmes formā, un tad brīnāmies, ka nekas nenotiek, bet pretim mēs saņemam asus vārdus vai dusmīgu, aizvainotu klusēšanu.
“Lūgumi piešķir mīlestībai virzienu, bet pieprasīšana aptur mīlestības plūsmu.”****
Agrākajā sabiedrībā bija nodalīti tā saucamie sieviešu un vīriešu darbi, tagad šāds dalījums arvien vairāk zaudē savu aktualitāti, tādēļ vissvarīgākā kļūst vienošanās, kas par ko atbild, kas ko darīs. Tādēļ, mācoties šo mīlestības valodu, daudzi būs spiesti pārskatīt un mainīt savus stereotipus par vīrieša un sievietes lomu. Mīlestības darbi – tā nav kalpošana otram, bet gan kaut kā darīšana otra labā, tādējādi liekot viņam justies īpašam un mīlētam.
Piektā mīlestības valoda ir “pieskāriens”
Pieskāriens ir viens no spēcīgākajiem līdzekļiem, lai izteiktu emocionālo mīlestību, tā klātbūtne cilvēka dzīvē jau sākas piedzimšanas brīdī, sajūtot mātes pieskārienus, skūpstus un apkampienus.
Pieskārieni var būt visdažādākie – rokas satveršana, muguras noglāstīšana, pieskaršanās otra matiem. Šajā mīlestības valodā ietilpst arī sekss. Tomēr uzskats, ka tas, kas patiks vienam, sagādās prieku arī otram, ir maldīgs. Pieskārieni attiecības var veidot un var arī izpostīt, jo ne visi pieskārieni ir tīkami, tādēļ ir jābūt uzmanīgam un iejūtīgam pret otru.
Cilvēkam, kam primārā mīlestības valoda ir pieskāriens, aizskart viņa ķermeni nozīmē aizskart viņu pašu, viņa dziļāko būtību. Attālināties no viņa fiziskā ķermeņa nozīmē attālināties arī no viņa. Ja cilvēka primārā mīlestības valoda ir pieskārieni, tad īpaši svrīgi viņam būs apkampieni, kad viņš raud. Šie cilvēki arī vissmagāk pārdzīvos tieši fizisku partnera nodevību – jo pieskārieni, kas viņam ir tik svarīgi, tagad tiek kādam citam.*****
Krīzes brīdī visspēcīgākā mīlestības izpausme iz apskāviens, to cilvēki parasti dara instingtīvi. Kad mums ir slikti, tad ir īpaša nepieciešamība sajusties mīlētiem, un tādā brīdī partnera maigais pieskāriens ir īpašs un atmiņās paliekošs.
Kā jau minēju pašā sākumā, viens no manu veiksmīgo attiecību pamatiem ir arī mūsu abu ar vīru “runāšana vienādā mīlestības valodā”, bet arī tādā variantā noteikti var atrast, ko vēl varētu uzlabot, jo tas nenozīmē, ka mums nav bijuši nopietni strīdi un domstarpības. Kā savā grāmatā “Piecas mīlestības valodas” raksta G. Čepmens, cilvēki mēdz runāt vienā valodā, bet “dažādās izloksnēs”, ko arī otrs ne vienmēr saprot.
Tas, kādas mīlesrtības valodas būs labāk saprotamas, būs atkarīgs no bērnības pieredzes mājās, – tās tad arī būs vieglāk integrēt savās attiecībās. Diemžēl, visbiežāk – ar visām kļūdām un izkropļojumiem.
Vienīgā iespēja ir mācīties – visdažādākajos veidos – gan komunikācijas prasmes, gan būt gatavam darīt kaut ko mīlestības dēļ, jo nepietiks tikai ar to, ka mēs uzzināsim sava mīļotā cilvēka mīlestības valodu, visgrūtākais būs to apzināti integrēt savā ikdienā. Attiecības tiešām ir jākopj, lai tās augtu un uzplauktu par brīnišķīgu dārzu! Ne velti ir teiciens – dvēseles dārzs – šis divu mīlošu dvēseļu dārzs var kļūt jo krāšņāks un bagātīgāks, to veidojot kopā!
*, **, ***, ****, ***** Gerijs Čepmens “Piecas mīlestības valodas”, 1992.
(Autote: Vineta Riekstiņa)
Ik pa laikam ir vērts aizdomāties par vārdu dziļāko jēgu, kas tajos ir iekodēts jau pašos pamatos. Mēs ikdienā bieži lietojam tādus vārdus kā “sirdsgudrība” un “sirdsapziņa”, bet vai vienmēr par to aizdomājamies, ko tas patiesībā nozīmē?
Vai bieži mēs aizdomājamies par to, kāda ir sirds loma mūsu dzīvē? Cik daudz mēs par to zinām, ja neskaita to, ka tā pumpē asinis, kas nodrošina dzīvības procesus? Ir interesanti, ko par cilvēka sirdi zinājuši mūsu vissenākie senči, kas vēl dzīvoja alās. Izrādās, ka pat daudz vairāk nekā lielākā daļa mūsdienu sabiedrības. Jau tajos laikos sirds tikusi uzskatīta par vieduma, intuīcijas, vadības un augstākā saprāta simbolu. Senie ēģiptieši uzskatīja, ka sirds, nevis smadzenes, ir cilvēka dzīvības centrs un gudrības avots. Mezopotāmieši un grieķi uzskatīja sirdi par dvēseles centru. Senie romieši domāja, ka sirds ir tas orgāns, kas cilvēka ķermenim dod dzīvību.
17. gadsimtā, kad aizsākās zinātniskā revolūcija, sirdi sāka uzskatīt par mehānisku motoru, jo arī Visumu cilvēki sāka pētīt kā mehānismu. Zinātniskās izpētes rezultātā cilvēki lēnām pārstāja sasaistīt sirdi ar jūtām, emocijām un augstāko Es. Un tikai pateicoties jaunajai mūsdienu zinātnei, pēdējo desmitu gadu laikā cilvēki ir atkal sākuši izprast un atzīt sirds īsto nozīmi – ka tā ir gan mašīna, kas ģenerē elektromagnētiskos laukus, gan arī cilvēka saikne ar Visuma vienoto lauku.
Mēs zinām, ka sirds ne tikai uztur dzīvību kā muskulis, kas pumpē asinis cauri ķermenim, bet ir arī orgāns, kas spēj ietekmēt jūtas un emocijas. Tā ir sirds, kas nosaka mūsu lēmumu pieņemšanas spējas, kā arī dod mums izpratni par sevi un savu vietu pasaulē. Sirds spēj just – ja tā nebūtu, tad mēs neteiktu, ka “mīlam no visas sirds; mana sirds jūt; es no sirds ticu; sirds zina labāk”, utt. - to sakot, cilvēks bieži jau ar neapzinātu žestu to parāda, liekot roku uz sirds.
Kā tieši sirds palīdz lēmumu pieņemšanā? Tā reaģē ar sajūtu. Vai esat padomājuši, cik cilvēkam ir sajūtas? Izrādās, tas ir pavisam vienkārši – jo ir tikai divas sajūtas – patīk vai nepatīk, jā vai nē, akcepts vai noliegums, pluss vai mīnuss. Sajūtas ļoti bieži tiek jauktas ar maņām, kas nodrošina apkārtējās pasaules uztveri, tās cilvēkam ir, kā zināms, piecas – redze, dzirde, oža, garša, tauste. Jā, un tad vēl mēs runājam par sesto maņu – par intuīciju – tai noteikti ir vistiešākā saikne ar sirdi.
Viss iepriekš teiktais atklāj arī vārda sirdsgudrība dziļāko jēgu – to, ka sirds zina, ko mums patiesībā vajag, reaģējot un sūtot mums sajūtu – “jā” vai “nē”, “darīt” vai “nedarīt”, diemžēl, mūsdienu cilvēks, kas uzskata sevi par gudru un izglītotu, šo kluso sajūtu impulsus vairs nejūt, neuztver, jo ir nokļuvis dziļos sistēmas valgos, kas ir balstīta uz šīs sajūtas nomākšanu un sistēmai nepieciešamo prāta programmu aktivizēšanu.
Kad mācījāmies skolā, neviens taču mums nejautāja, kā jūtamies, kāda ir sajūta par attiecīgo tēmu, bet vienmēr atprasīja kaut ko atreferēt, kas iepriekš mācīts. Skolā mūs nemācīja domāt, bet atcerēties, pēc iespējas precīzāk pastāstīt, kas bija rakstīts grāmatā, vai ko teica skolotājs. Un tā tas turpinās vēl joprojām, mācību programmā pēc iespējas samazinot un izņemot priekšmetus, kas attīsta sajūtas, intuīciju, tos atzīstot kā otršķirīgus.
Vārdā sirdsapziņa ir ietverta dziļākā jēga, ko cilvēks ir nācis apgūt šeit, uz zemes. Pats vārds atklāj, ka sirds vistiešākajā veidā ir saistīta ar apziņu. Apziņa (to var saukt arī par dvēseli, jo tas tā vai tā ir viens un tas pats) neveidojas smadzenēs, kā tas dažkārt tiek uzskatīts. To kaut vai pierāda daudzās cilvēku ārpusķermeņa pieredzes, kad ir tikusi konstatēta klīniskā nāve – kā tad cilvēki spētu pastāstīt, zināt, kas ar viņiem notika tur, ja smadzenes bija palikušas ķermenī?
Smadzenes ir saistītas ar ķermeni, kas katrā iemiesošanās reizē mums tiek iedotas jaunas, tādēļ jau arī ir tas, ka jaundzimis bērns vienkāršas, mehāniskas lietas katrā dzīvē mācās no jauna. Līdzīgi fiziskajam ķermenim, kas katru reizi aug un attīstās no jauna, ar smadzenēm notiek tieši tas pats - tās mācās kopā ar cilvēku, veidojot arvien jaunus neironu savienojumus, tādā veidā uzkrājot šīs dzīves pieredzi. Bez smadzenēm mēs nekādi nevaram, tās ir vitāli nepieciešamas, lai varētu dzīvot mūsu avatārs, biokompjūters.
Tādēļ par vissvarīgāko dzīves uzdevumu var uzskatīt, kā šo jauno “smadzeņu pieredzi” integrēt sirds apziņā, jo tieši apziņa (dvēsele) ir tā enerģijas substance, kas pārmiesojas no dzīves uz dzīvi. Savukārt, smadzeņu uzdevums ir visu dzīvi mācīties kaut ko jaunu, lai veidotos pēc iespējas dažādāki jauni neironu savienojumi. Ne tāpat vien ir radusies dzīves patiesība, ka cilvēks paliek vecs tad, kad pārstāj mācīties, kā arī tad, kad sev to ir pateicis, sevi par tādu atzinis.
Ja mēs zinām, ka nevarēsim paņemt līdzi smadzenēs ierakstīto informāciju, tad kāda jēga mācīties, jūs varbūt teiksiet? Jēga ir tad, kad to, ko apgūstam teorētiski, iemācāmies pielietot, jo tas, ko mēs pielietojam praksē, mums rada sajūtu pieredzi – un, kā jau tikko noskaidrojām, sirds apziņa ir vistiešākajā veidā saistīta ar sajūtām – to tad arī varēsim paņemt līdzi nākamajā iemiesojumā. Piemēram, ja šajā dzīvē esam uzbūvējuši māju, tad šo sajūtu, kā to uzbūvējām, kā ērti dzīvojām mājā, mēs paņemsim līdzi nākamajā iemiesojumā, kur spēsim tikt pie mājas atkal, vienīgi, varbūt savādākā veidā.
Iemiesojumā cilvēkam ir dots ķermenis, tāpēc uz zemes mēs sākotnējo pieredzi apgūstam tieši fiziskā, materiālā, ar matēriju saistītā veidā. Ja to nedarīsim, tad dzīvība uz zemes nebūs iespējama, jo mēs nevarēsim izdzīvot, ja mums nebūs ūdens, ēdiens, siltums, mājoklis utt. Pēc tam seko sajūtas, ka esam kādam vajadzīgi, ka mūs mīl, atzīst, un tad jau rodas arī vēlme attīstīties, augt. Pēc šāda principa ir uzbūvēta arī slavenā, visiem zināmā Maslova piramīda.
Ko negrib pieļaut sistēma, kurā esam ierauti? Tā visvairāk baidās no sirdsgudriem un drosmīgiem cilvēkiem, kas spēj just un paļauties sava augstākā Es virsvadībai, kas paši par savu dzīvi un lēmumiem spēj uzņemties atbildību, kas ir brīvi no bailēm. Tāpēc vissvarīgākais ir pamodināt savas spējas uztvert sirdsapziņas raidītos impulsus un savienot to visu vienotā plūsmā ar smadzeņu viļņiem, ar prātu, lai radītu sev vēlamo realitāti.
Sistēma vienmēr, visos laikos, ir darījusi visu, lai cilvēka prāts un ķermenis būtu tik noslogoti, ka aizmirstu un neapzinātos savas patiesās vajadzības un vērtības. Viens no maniem skolotājiem mācīja, ka vienmēr ir jāuztur balansā emocijas un loģika. Jo cilvēks, kad viņu pārņem emocijas, aizmirst par loģiku, par kritisko domāšanu, un otrādi, kad esam kļuvuši pārāk pragmātiski un visu gribam saprast tikai ar prātu, tad ir jāieslēdz emocijas, sajūtas. Tas, ka lielākā daļa cilvēku šo principu nezina vai vienkārši neiedomājas, ka tā vajadzētu rīkoties, sasaucas arī ar to, ka skolā mūs mācīja teoriju, bet nemācīja, kā to pielietot praksē. Ja cilvēku lielākais vairums to prastu, tad ar “citām acīm” spētu ieraudzīt gan ziņu plūsmu, gan spētu veikt vienkāršus matemātiskus aprēķinus, lai saprastu, kas ir kas.
Mūsdienu cilvēkam ir īpaši grūti saglabāt garīgo un emocionālo līdzsvaru, kas ar laiku sāk nopietni ietekmēt veselību. Vēl tika 20. gadsimta sākumā cilvēki reti mira no sirds slimībām, kas mūsdienās ir kļuvis par vienu no visbiežākajiem nāves iemesliem, un stress tiek atzīts par visbiežāko sirdsslimību cēloni. Ja atceramies un izprotam, ka stress ir asa, ar kopējo organisma sistēmu neharmoniska vibrācija, kas kaut kur var radīt spazmas, saraušanos, kas var pārraut enerģijas kopējo plūsmu, un kad tas notiek vairākkārtīgi, var sākties saslimšana. Piemēram, ASV katru gadu sirds slimības nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, medikamentu un zaudēto darbaspēju dēļ izmaksā aptuveni 207 miljardus ASV dolāru, un stress tiek minēts kā viens no galvenajiem sirds slimības veicinošajiem faktoriem, sirds slimību daudzums tiek pielīdzināts epidēmijas līmenim.*
Patiesi priecē, ka par šo visu, kas saistīts ar cilvēku kā vienotu sistēmu, kas nav tikai biorobots, gaļas gabals, bet kaut kas daudz vairāk, ka cilvēkā ir dievišķā radošuma spēja, kas daudzkur pasaulē jau gadiem ilgi tiek pētīta - kāda ir cilvēka “darbības mehānika” no zinātniskā skatu punkta. ASV darbojas Sirds matemātikas institūts (SMI), bezpeļņas pētniecības un izglītības organizācija, kuras darbs ir pētīt, kā labāk izprast sirds un smadzeņu koherenci**. Kopš 1991. gada SMI ir veikta izpēte un izstrādāti uzticami, zinātniski pamatoti instrumenti, kuri palīdz izveidot tiltu starp sirdi un prātu, kā arī padziļināt saikni ar citu cilvēku sirdīm. Zinātne ir nonākusi pie šādas pārliecības: “lai radītu jaunu nākotni, jāapvieno skaidrs nolūks (koherentas smadzenes) ar pacilātām emocijām (koherenta sirds)”. *** Nolūks vai doma darbojas kā elektriskais lādiņš, un, to apvienojot ar emocijām, kas darbojas kā magnētiskais lādiņš, ir iespējams izmainīt savu bioloģisko enerģiju, izmainīt dzīvi. Tas ir pat zinātniski, izmērāmi pierādīts, ka notiek izmaiņas matērijā, kas liek cilvēkam bioloģiskā ziņā no pagātnes pāriet jaunā nākotē.****
Ko nozīmē jēdziens “apzināta dzīve”, ko tik bieži lietojam? Mums nepārtraukti visapkārt tiek straumēta informācija, ko nepārtraukti uztveram ar savām piecām maņām. Atrodoties nepārtrauktā informācijas plūsmā, mēs to sākam apstrādāt, vērtēt, grupēt, salīdzināt utt. Dzīvot apzināti ir spēja uz to, kas šo plūsmu raida, un to, kas uztver, paskatīties it kā no malas, “izkāpt ārā”, nevienai domai nepieķerties, nevērtēt, vai tas ir labi vai slikti, vien konstatēt – “jā, tā tas ir”, - un atlaist to nepieķeroties. Tas ir realizējams, kad prāts un sirds ir mierīgi, kad cilvēks ir meditatīvā stāvoklī.
Lai līdz iepriekšminētajām prasmēm cilvēks nonāktu, no sākuma būtu jāapgūst, kā harmonizēt, līdzsvarot sirds un prāta darbību. Mums ir jāiemāca savu prātu sadarboties ar sirdi, ar dvēseli – ar sirdsapziņu, bet tas ir apzināti jātrenē, - ar mīlestību, pateicību un pieņemšanu. Lai to iemācītos, šo sajūtu uztrenētu, var izmantot vairākas zināmas meditāciju prakses. Pirmais ieguvums, ko sniedz šāds treniņš - sirds un prāta koherences iegūšana - ir veselības stabilizēšana vai atgūšana, tā rezultātā normalizējas asinsspiediens, nostiprinās nervu sistēma, uzlabojas hormonu līdzsvars un smadzeņu darbība.
Bieži vien par saslimšanas iemeslu tiek atzīts prieka trūkums dzīvē. Prieka izpausme – tā ir pacilāta, pozitīva emocija. Pie tādas atziņas ir nonācis arī SMI, - lai uzturētu sirds veselību, ir vajadzīga šī pacilātā emocija, kam ir jābūt līdzsvarā ar prātu. Uzturot šo prieka emociju, cilvēks var piekļūt augsta līmeņa intuīcijai. Tā cilvēks var komunicēt arī ar smalkmateriālo pasauli, jo patiess prieks rada augstas, smalkas vibrācijas, kas ir radniecīgas smalkmateriālajai pasaulei, tādējādi mums tā kļūst sasniedzamāka, mēs to spējam sajust, uztvert. Negatīvas emocijas rada zemas frekvences vibrācijas, līdz ar to, lai arī kā eņģeļi mums gribērtu palīdzēt, mēs paši to nespējam uztvert, nespējam šo palīdzību pieņemt.
Vissvarīgākā dzīves mācība ir sajust savu sirdsapziņu, iemācīties piekļūt tai milzu unikālajai bagāžu, kas mums katram ir, spēt izmantot to pieredzi, ko esam ieguvuši cauri laiku laikiem, kad atdalījāmies no kopējā gaismas avota. Otrs svarīgākais uzdevums ir iemācīties lietot savu prātu, pilnvērtīgi izmantot smadzeņu potenciālu, ko apvienojot ar sirdsapziņu, mēs kļūstam par savas dzīves Radītājiem. Kad mēs to iemācāmies īstenot, tad iegūstam sirdsgudrību. “Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams”.*****
*Dž. Dispenza “Superspēju potenciāls”, apgāds Lietusdārzs, 2017.
** Koherence (latīņu: coaherentia saķeršanās, sasaistīšanās) ir vairāku viļņu vai svārstību procesu saskaņotība laikā un / vai telpā. Avots: lv.wikipedia.org
***Dž. Dispenza “Superspēju potenciāls”, apgāds Lietusdārzs, 2017.
****Dž. Dispenza “Superspēju potenciāls”, apgāds Lietusdārzs, 2017.
*****A. de Sent-Ekziperī “Mazais princis”.
Šodien aizdomājos, kā es pirmo reizi sastapos savā dzīves ceļā ar numeroloģiju, jo šīs zināšanas es ar prieku mācu arī citiem numeroloģijas kursos, kā arī izmantoju individuālajās konsultācijās. Zināt numeroloģiju man liekas īpaši vērtīgi, jo tas neprasa nekādus papildus rīkus, tikai papīru un rakstāmo, un vienīgais, kas ir jāzina – tie ir cilvēka dzimšanas dati, papildus informāciju sniedz arī vārds un uzvārds. Sastādot matricu, uzreiz ir redzams cilvēka “domu gājiens”, raksturs un īpašības. Saliekot kopā divu cilvēku matricas, uzreiz var ļoti vienkārši izprast abu savstarpējās attiecības, saprast, kur iet gludi, bet ko varētu arī pilnveidot.
Kad nonācu līdz raksta beigām, sapratu, ka visas ezotēriskās prakses un arī akadēmiskās zināšanas, ko esmu apguvusi, ir ļoti cieši caurvijušās kopā, izveidojot unikālu manu personisko instrumentu. Katram no šiem instrumentiem ir savs “zelta griezums”, caur kuru var paskatīties uz attiecīgo situāciju, lai to izprastu un veiksmīgāk atrisinātu.
Kā aizsākās mans ceļš ezotērikā? Es nevaru par sevi teikt, ka man jau bērnībā būtu piemitušas kaut kādas īpašas pārdabiskas spējas. Vienīgi, ar ko varbūt esmu īpaša, – man ir daudz atmiņu no ļoti agrīna vecuma, pat tāda, kur guļu kā zīdainis ratiņos, kur man ir aptuveni pusgads. Piemēram, atceros, cik ļoti man patika slēgt iekšā – ārā lampas slēdzi lampai pie vecāku dīvāna, tētis man meta ar pirkstu – nedrīkst, nedari, bet man tikai viena doma prātā – nu kāpēc nedrīkst – un galvā rosās plāns – kad tētis no istabas izies, tad atkal varēšu turpināt spaidīt slēdzi. Mugurā man bija zīdaiņa rāpulīši, piecelties es varēju, pieturoties pie gultas malas.
Šīs agrīnās atmiņas, kur sevi atceros kā pilnīgi adekvātu cilvēku, kaut arī tajā vecumā pat vēl nepratu runāt, kādā veidā es tad domāju – to pat nespēju noformulēt ar vārdiem. Tad es jutos tieši tāds pats cilvēks, kāds esmu šodien – tas man ir devis ciešu pārliecību, ka pret cilvēku ir jāizturas ar cieņu jebkurā vecumā, ka viņš ir pilnvērtīga personība kopš piedzimšanas brīža. Šo cieņpilno attieksmi esmu saglabājusi pret ikvienu bērnu, arī pret savējiem.
Kā daudzus gadus vēlāk uzzināju, pasaku lasīšana, kas bērnībā mani patiesi aizrāva daudzu gadu garumā, arī skolā, ir pirmā ezotēriskā literatūra, jo tajās ir ielikta gan pasaules uzbūve, gan arī visas dzīves patiesības un instrukcijas, kā cilvēkam jādzīvo. Mana pirmā praktiskā ezotēriskā pieredze agrā bērnībā, kādā otrajā klasē, bija kopā ar draudzenēm - “šķīvīša dancināšana”, kur tiek izsaukts kāds aizgājējs, un viņam tiek uzdoti visdažādākie jautājumi. Tas likās tik interesanti, mistiski, ka šķīvītis tiešām kustas!
Tad bija viena reize, ko atceros vēl šodien, kad es kādu garu izsaucu viena pati, un viņš arī apliecināja, ka ir ieradies. Atceros tikai vienu jautājumu, jo tādu atbildi saņemt nekādi nebiju gatava – nez kāpēc pajautāju, vai mana vecmamma ilgi dzīvos, un gars atbildēja, ka nē. Es ļoti nobijos, jo gribēju, protams, saņemt citu atbildi. Sapratu tikai to, ka tie nav nekādi joki un ka vairs neko tādu piedzīvot nevēlos. Apmēram pēc gada mana vecmamma tiešām nomira.
Pēc šī atgadījuma vairāk par tādām lietām vispār neinteresējos, kamēr satiku savu nākamo vīru. Pareizāk sakot, tā bija iepazīšanās no jauna, jo satiku viņu es jau agrā bērnībā, līdz dzīve mūs pa dažādiem apkārtceļiem atkal saveda kopā. Tās mūsu bezgalīgās sarunas pusi nakts garumā, skatoties zvaigznēs no balkona, - par kosmosu, dažādām pasaulēm, galaktikām... Viņš ļoti labi zina, no kurienes ir šeit ieradies, dēvēja sevi par citplanētieti, un es tad vēl nodomāju – nu, protams, tagad es saprotu, ka tikai tāds citplanētietis mani tik ļoti var mīlēt, jo toreiz nejutos ne pietiekami skaista, ne īpaša, lai būtu kādam uz šīs zemes tādas mīlestības vērta. Jā, arī mīlestības skola ir izieta, lai arī tā ne vienmēr ir bijusi rožaina, es par to esmu bezgala pateicīga – par visu, ko esam kopā piedzīvojuši.
Pateicoties vīram, man ļoti izmainījās pasaules uztvere un izpratne, tā kā nokrita priekškars. Ar viņu kopā es iemīlēju fantastikas žanru, iemācījos skatīties fantastikas filmas, kas agrāk mani vispār neuzrunāja. Jo cilvēks taču nespēj izdomāt neko tādu, kas visumā, pasaulē jau neeksisētu, vai arī – tas kaut kad kļūs par realitāti nākotnē. Un, protams, manas dzīves lielākie skolotāji ir mani trīs bērni, kas ir likuši man augt ar trīskāršu paātrinājumu.
Pirmais, ko mācījos no ezotērikas, bija 2003. gadā Reiki, ko apguvu un saņēmu iniciāciju 1. un 2. pakāpēs pie sava pirmā garīgā skolotāja Ziedoņa Kārkliņa. Tad sekoja apmācības un iniciācija “Baltu enerģētiskajās zīmēs” (1. un 2. pakāpe), ko arī mācījos pie Z. Kārkliņa. Mans mērķis šeit nav sastādīt savu CV, vien pateikt, ka ceļš uz ezotēriku un numeroloģiju nebija pēkšņs, ka biju sākusi mērķtiecīgi meklēt atbildes uz jautājumiem.
Jāpiebilst arī to, ka no 2003. līdz 2012. gadam (9 gadus) esmu visu laiku arī mācījusies akadēmisko izglītību, šajā laikā ir iegūtas 3 augstākās izglītības, divas – ekonomikā, kas man bija interesantas ar to, ka gribēju saprast, kā viss pasaulē notiek. Trešā izglītība – maģistra grāds cilvēkresursu vadībā – kā pasaulē, kur “viss notiek”, integrēties cilvēkam.
Paralēli mācībām, to visu esmu pārbaudījusi arī praksē – gan strādājot ar vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību saistītā privātā uzņēmumā pie darba devēja, kur, kā zināms, bieži vien ir jādara jebkas, jābūt elastīgam. Gadu nostrādāju arī valsts struktūrā, aģentūrā, ar tajā laikā nupat apgriezienus uzsākušajiem ES struktūrfondiem un to apguvi, līdz sākās 2009. gada krīze, - struktūrvienība tika likvidēta. Šajos apstākļos es ar vīra un bērnu atbalstu uzsāku privātu biznesu, pati kļūdama par darba devēju ar mazumtirdzniecību saistītā uzņēmumā, – tas arī mani pamudināja stāties maģistrantūrā, lai mācītos izprast dziļāk, kā veiksmīgāk strādāt ar cilvēkiem. Šajā biznesā nostrādāju trīs gadus, līdz sapratu, ka tas īsti tomēr nav mans ceļš.
Pēc maģistrantūras absolvēšanas sapratu, ka iegūtās zināšanas nav pietiekamas, lai atrisinātu vienkāršas, cilvēciskas situācijas ikdienā, darba kolektīvā. Beidzot nonācu pie secinājuma, ka augstskolās nevaru atrast atbildes, ko meklēju. Paralēli tam, es visu laiku meklēju atbildes – kāds ir mans ceļš, kas man šai dzīvē ir jādara. Tagad virziens ir skaidrs - mans ceļš ir saistīts ar cilvēkiem, un tas arī sniedz vislielāko prieku un gandarījumu.
Šo gadu laikā, kamēr mācījos augstskolās un strādāju, biju pāris reizes bijusi uz individuālajām konsultācijām pie astroloģes un numeroloģes Ingunas Balgalves. Toreiz viņa man teica: “Tu vari lasīt domas – uztvert, pirms cilvēks kaut ko ir pateicis. Bieži, kad zvana telefons, tu jau zini, kas tur zvana”. Man gan likās, ka visiem tā ir, bet izrādās, ka tas ir atkarīgs no attiecīgām ciparu kombinācijām dzimšanas datu matricā. Vēl viņa teica, ka mani paralizē vārds “ātri” – kad ātri jāpieņem lēmumi. Jā, patiesi – kad atcerējos skolas gadus – neskatoties uz to, ka ļoti labi mācījos un neviens mācību priekšmets man problēmas nesagādāja, tiklīdz kā bija jāraksta tā saucamie “zibens kontroldarbi”, man vienmēr atzīmes bija daudz zemākas nekā citkārt, jo stresa dēļ neko prātīgu nevarēju uzrakstīt.
Man likās kaut kā neticami - nu kā tas var būt, ka pāris cipari tik precīzi var noraksturot cilvēka īpašības, tas man “iemeta āķi lūpā” to izpētīt. Tajā pašā 2012. gadā, pēc maģistrantūras, iestājos NLP kursos (neiro lingvistiskā programmēšana, kas ir praktiskā psiholoģija), kur papildus bija arī numeroloģijas pamati. Ar to arī aizsākās mans ceļš numeroloģijā, ko pēc tam dziļi un pamatīgi sāku mācīties un to vēl joprojām turpinu darīt - pie I. Balgalves, kas šo daudzo gadu laikā ir “apaudzis” ar vēl daudzām jo daudzām zināšanām, ko esmu apguvusi papildus un paralēli numeroloģijai – astroloģija, Taro kārtis, Taro numeroloģija, Eneagramma, darbs ar svārstu, japāņu dziedināšanas sistēma Jin Shin Jyutsu, Cigun enerģētiskās prakses, Creator’s enerģētiskās prakses, Cilvēka dizains, kā pēdējās - skandināvu rūnas, kas sasaucas kopā ar baltu zīmēm – ir izveidojies atkal kāds spirāles loks.
No 2015. gada darbojos Latvijas Numerologu biedrībā, esmu arī tās valdes sastāvā. Numeroloģija spēj sniegt patiesi dziļas zināšanas, kas būtu ļoti noderīgas sabiedrībai. Tas ir viens no veidiem, instrumentiem, kā izprast sevi pašu un likumsakarības savā dzīvē, gan arī kā iekļauties lielajos kosmiskajos ciklos.
2019. gadā Inguna Balgalve mani uzaicināja darboties kopā ar viņu projektā “RA-KURSI”. Tas mani uzrunāja, jo ir iespēja realizēt sevi ne tikai kā numerologam, lasot lekcijas un konsultējot privāti, bet izpausties arī citos dažādos veidos. Pa brītiņam man patīk kaut ko uzrakstīt, kad ir iedvesma, kā tas ir pašlaik, patīk arī sazināties un komunicēt ar cilvēkiem.
Šajā laikā, kamēr es biju ļoti aizņemta ar “pasaules glābšanu”, 2017. gadā pie manis atnāca viens no bargākajiem manas dzīves skolotājiem slimības onkoloģija izskatā. Tas ļoti lika man mobilizēties un pieņemt vairākus nopietnus lēmumus un izvirzīt prioritātes. Mums ik pa laikam dzīve liek kārtot visdažādākos eksāmenus, tad šis man ir bijis visgrūtākais, jo svaru kausos tika likta mana dzīvība.
Šis skolotājs man nopietni lika pārvērtēt, kā es dzīvoju patiesībā, jo mūsu ķermenis ir godīgs patiesās enerģijas atspoguļotājs. Mēs varam censties, cik spēka visiem pierādīt, ka tas ir balts, bet mūsu ķermenis parāda, kā tas ir patiesībā. Citus ta vēl varam piemānīt, bet sevi pašu gan nē, kaut gan tieši to visbiežāk cenšamies izdarīt. Ne par velti austrumos ir teiciens, ka tas, kas prot lasīt ķermeņa pulsu, zina visu par konkrēto cilvēku. Par to, ka tas tiešām tā ir, es sapratu, kad mācījos pulsa lasīšanu japāņu dziedināšanas sistēmā Jin Shin Jyutsu. Katram cilvēkam ir 12 orgāni, kas veido 6 orgānu pārus, un katrs orgānu pāris ir saistīts ar konkrētām mūsu attieksmēm pret dzīvi, par ko esmu rakstījusi jau iepriekš mūsu mājas lapas sadaļā “Esi vesels”.
Vissvarīgākais, ko es sapratu šajā laikā, kad intensīvi darbojos, lai atgūtu veselību, ka ir jābūt nelokāmai savai iekšējai pārliecībai par pieņemtajiem lēmumiem, kas man jau pēc numeroloģiskajiem uzstādījumiem ir sarežģīti. Otrs, kas man palīdzēja, ir enerģētiskās prakses, jo tikai atslābinātā, apzinātā un pilnīgā miera stāvoklī var radīt vislabākos apstākļus veselības atgūšanai. Un trešais bija tas, ka es visus savus lēmumus, lai tie notiktu manā fiziskajā realitātē, mainīju vienlaicīgi trijos plānos: mentālajā - sāku “kārtot galvu”, mainot attieksmes, - sajūtās – uzturēju mieru, apmierinātības sajūtu ar to, kas ir, - un fiziskajā plānā – mainīju ēdienkarti, ieviesu jaunus, veselību atjaunojošus paradumus, kur ļoti nozīmīga vieta bija vienkārši atrast laiku sev – enerģētiskajām praksēm un pastaigām svaigā gaisā. Par šo visu var izlasīt divos rakstos, kas ir publicēti jau iepriekš.
Veselības tēma mani interesē jau sen, par to es ik pa laikam kaut ko arī uzrakstu mūsu mājas lapā. Esmu pateicīga un priecīga, ja kādu cilvēku izdodas iedvesmot darīt, iet savu ceļu uz veselību, būt drosmīgam pieņemt savus lēmumus un pašam par to arī uzņemties atbildību. Veselība – tas ir būt nedalītā veselumā ar sevi un apkārtējo pasauli, vibrēt saskanīgi.
Cipars 9 ir kā pamats daudzām sistēmām ne tikai klasiskajā jeb Rietumu Pitagora numeroloģijā. Piemēram, ir 9 “neapgriežamās” rūnas, kas ir Pasaules koka Yggdrasil pamats skandināvu rūnu sistēmā; 9 eneagrammas cilvēku tipi, kas ļoti sasaucas ar numeroloģijas pamatprincipiem, jo katrs cipars apraksta konkrētu enerģiju, u.c.
Un vēl, par ko noteikti esmu ļoti pateicīga liktenim, – par brīnišķīgajiem cilvēkiem, kurus man ir bijusi iespēja satikt un iepazīt! Lielākā daļa no tiem ir no šiem dažādajiem “pulciņiem”, kā es tos saucu. Ar daudziem no viņiem kopā ir noiets tikai kāds neliels ceļa posms, bet daži no viņiem ir kļuvuši par man tuviem draugiem un ceļa biedriem.
Jā, tas ir ļoti interesanti, jo atkal ir pagājuši 9 gadi mācībās un praksē. Devītnieks ir ciparu rindā pēdējais, kas parāda, ka ir iziets pilns cikls. Laikam tādēļ arī šīs pārdomas, jo devītnieks prasa izvērtēt un pieņemt lēmumus – ko no visa, kas ir, – paturēt, ko – uzlabot, pārveidot -, bet no tā, kas lieks un ir kļuvis jau par nastu – jāatbrīvojas. Jo visa pieredze, kas ietilpst devītniekā, ir jāpārvērš par jaunu sākumu, jaunu veselumu, tikai tagad šis sākums vairs nav vieninieks, jo neizriet no nulles, bet tam apakšā ir pamats, uzkrātās zināšanas, tādēļ tam ir jākļūst par “gudrāku vieninieku”, par tādu, nevis pirms kura ir nulle, bet gan jāaizsāk jauns atīstības spirāles loks, tādēļ šo nulli pieklātos rakstīt aiz cipara “1”, kas ir – “10”.
Un šeit man prātā nāk grupas MUSIQQ dziesma “No 10 – 10”, kas mani iedvesmo darīt – darīt ar pilnu jaudu tik labi, cik vien šajā brīdī ir iespējams. Un būt pārliecinātam par to, ka “uzvara ir mana”, ar to domājot, ka iespējams ir viss, ja mēs sekojam savai sirdsbalsij, un pat ja nav konkrēta, globāla mērķa – turpināt iet, paļaujoties augstākajiem spēkiem, ka ceļš turpinās uz vēl labāku un gaišāku pasauli.
Man jāuzvar, likmes mazas vai lielas”
/Marats Ogļezņevs/
(Autore: Inguna Balgalve)
Daudz ir diskutēts un rakstīts par to, kādai ir jābūt mūsdienīgai sievietei, tomēr pie viena kopsaucēja tā arī nav izdevies nonākt. Paskatīsimies, kā dabā enerģētiski ir sadalītas jomas, kurās gan sieviete, gan vīrietis ir spēcīgāki viens par otru. Izejot no tā, tad arī kopīgi mēģināsim izveidot pamatnosacījumus mūsdienīgas sievietes portretam sociālajā vidē un ģimenē.
*Piezīme: šobrīd runājam par enerģiju un tās veidiem, tāpēc turpmāk teiktais attiecas uz enerģijas plūsmām, nevis cilvēka ķermeni. Enerģija nav redzama, un tā darbojas atšķirīgi no tā, ko mēs redzam ar acīm, vērojot pasauli un cilvēkus. Lai izprastu kā daba (nevis cilvēks) ir sadalījusi sfēras, kurās spēcīgāki ir vīrieši un kurās – sievietes - ir jāizprot dabas likumi.
Par pamatu mūsu tēmai ņemsim galveno enerģētisko centru izvietojumu (citur literatūrā sauktas arī par čakrām vai saulītēm) cilvēka ķermenī. Austrumu tautas dzīvības enerģijas plūsmu, kas plūst cilvēkā, ir iedalījušas 3 daļās:
1. Pirmā un galvenā plūsma ir centrālais kanāls, ko sauc par ŠUŠUMNU. Šī plūsma iet pa mugurkaulu un apvieno sevī Saules un Mēness enerģiju (citur literatūrā saukta arī par Gara un Dvēseles enerģiju). Mugurkaulā atrodas galvenie enerģiju centri, kur katrs ir saistīts ar noteiktu orgānu un ķermeņa sistēmas grupu cilvēku ķermenī. Par to raksta un māca Austrumu medicīna.
2. Galvas smadzeņu labā puslode uztver Saules enerģiju un darbina ķermeņa kreiso pusi. Saules enerģijas plūsmu austrumu medicīnā sauc par PINGALU (tā ir saistīta ar Garu), vai kā mēs to saucam - JAN enerģija. Šī ir Izelpa, un saistīta ar cilvēka psihi. Aktīvāk izpaužas vīriešiem.
3. Galvas smadzeņu kreisā puslode uztver Mēness enerģiju un darbina ķermeņa labo pusi. Mēness enerģijas plūsmu austrumu medicīnā sauc par IDU (tā ir saistīta ar Dvēseli), vai kā mēs to saucam - IŅ enerģija. Šī ir Ieelpa, un saistīta ar emocijām. Aktīvāk izpaužas sievietēm.
Augšējais enerģijas centrs (saukts par 7. čakru vai saulīti), atrodas cilvēka aurā virs galvas, vietā, ko mēs saucam par „avotiņu”. Svētbildēs to zīmē kā nimbu virs svēto un eņģeļu galvām. Tādējādi parādot, ka šis centrs saņem tīro vienoto kosmisko Ci (Ki, Prāna) enerģiju. Viss, kas saistīts ar dzīvi uz Zemes, sākas ar Saules un Mēness enerģijas apvienošanos 6. enerģijas centrā sauktā arī par „trešo aci”. Saule kustina uguns un gaisa spēka enerģiju un plūst no augšas uz leju. Mēness kustina ūdens un zemes spēka enerģiju un plūst no apakšas uz augšu.
Katram cilvēkam, neatkarīgi no dzimuma, ir visi enerģētiskie centri. Tā dabā ir iekārtots, ka vīriešiem aktīvākas un pašsaprotamākas ir tās dzīves sfēras, kuras darbina Jan jeb Saules enerģija, bet sievietēm - Iņ jeb Mēness enerģija. Līdz ar to, lai iegūtu līdzsvaru sevī un savā dzīvē, katrs mēs meklējam sev to otro pusīti, kura spēj aktivizēt mūsos to enerģiju (rakstura īpašības), kas mūsos ir pasīvā (neizpaustā) veidā. Tabulā tās ir atzīmētas ar vārdu – JĀMĀCĀS.
Tāpat kā Saules mijiedarbība ar Mēnesi rada un veido visu dzīvo uz mūsu planētas (Makro), tā arī vīrietis kopā ar sievieti veido cilvēku dzīves kvalitāti.
Sievietes dabā ir gribēt, vīrieša – varēt. Katrai sievietei ir savs vēlmju saraksts, ko viņa grib realizēt savā dzīvē, un attiecīgi savam vēlmju sarakstam viņa meklē vīrieti, kas spēs realizēt pēc iespējas vairāk no šīm vēlmēm.
Katrs vīrietis sievietē meklē kaut ko mazliet no savas mammas un mūzas (iedvesmotājas) apvienojuma. Arī vīriešiem ir savs vēlmju saraksts, tikai viņi atšķirībā no sievietes, meklē to, kurai būs pēc iespējas līdzīgāks vēlmju saraksts.
Līdz ar to varam secināt, ja vīrietim ar sievieti ir līdzīgi vēlmju saraksti, viņu attiecībām ir iespēja būt ilgstošām, laimīgām un noturīgām. Jo mazāk sakrīt „ieraksti” vēlmju sarakstā, jo lielākiem pārbaudījumiem pakļautas attiecības. Šādās attiecībās katrs centīsies panākt, lai otrs piekāpjas, vai sāksies otra “pāraudzināšana”, kas nāk komplektā ar pārmetumiem, kritiku, apvainošanos un citām negatīvām lietām. Negatīvas emocijas, rīcība un attieksme vienam pret otru nekad nav radījušas ne saticību, ne mīlestību, ne atbalstu un drošības sajūtu.
Gribas ticēt, ka nedaudz citādāks skats uz varbūt jau zināmām lietām ļaus mirkli apstāties un godīgi attiecībā pašiem uz sevi palūkoties „no malas” uz savu dzīvi un attiecībām ar apkārtējiem. Kā tad mums ir ar tiem vēlmju sarakstiem? Sakrīt vai nesakrīt?
Visi procesi dabā ir pakļauti noteiktām likumsakarībām, kas, savukārt, noved pie konkrēta iznākuma. Arī veiksme un neveiksme pakļaujas zināmām likumsakarībām. Atšķirība ir tikai tā, ka veiksmes nodrošināšanai nepieciešams konkrēts mērķis, gribasspēks un ticība, ka ar pacietību var visu sasniegt. Toties neveiksme pie tevis atnāk neplānojot.
Pētot veiksmīgu cilvēku dzīves un darba pieredzes, ir iegūtas atziņas, ka veiksmes piesaistīšanai darbojas konkrēti likumi zināmā secībā. Šo likumu principus var apgūt ikviens cilvēks, ja vien viņam ir šāda vēlēšanās.
Dažkārt cilvēks sava slinkuma un mērķa trūkuma dēļ, nemaz pats sev nezinot, nonāk neveiksminieku kandidātu sarakstā. Tāpēc piedāvāju nelielu testu, lai varētu pārbaudīt - vai tu jau neesi iekļuvis neveiksminieku vai to kandidātu sarakstā.
Ja par katru cenu gribi būt neveiksminieks, tad:
Centies vienmēr pārmest tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā dzīvo un strādā.
Nekad nepieņem citu cilvēku padomus; pat tad ne, ja, objektīvi ņemot, tas ir tavās interesēs.
Vienmēr skaties atpakaļ pagātnē, lai neatliktu laika nodarboties ar tagadnes jautājumu risināšanu. Idealizē pagātni kā zelta laikmetu, savukārt, pagātnes kļūdas uzskati par nelabojamām, jo viss par vēlu...
Vienmēr un visās situācijās sevi iztēlojies par upuri un radi citos cilvēkos vainas apziņu.
Nekad nemaini kādreiz iemācītās un apgūtās uzvedības un izturēšanās formas. Pat tad nē, ja situācija, apstākļi un viss pārējais ir mainījies, un šīs formas vairs neder.
Vienmēr paredzi visu sliktāko. Notikumu paredzēšana ved pie tā, ka tas, kas tiek paredzēts, tiešām notiek.
Domā par visām iespējamajām nelaimēm un problēmām, kuras tevi varētu piemeklēt. Neļauj sevi pārliecināt, ka nekas tāds nevar gadīties.
Piedāvā savam partnerim izvēlēties no divām lietām vienu. Kad viņš izvēlējies vienu, pārmet, ka nav izvēlējies otru.
Lūdz kādam tev kaut ko izpalīdzēt. Tiklīdz viņš piekrīt un ķeras to pildīt, lūdz momentā ko citu.
Turies pie puritāņu principa, ka drīkst darīt visu, kamēr tas tev nesagādā prieku, un ka tavs pienākums ir - negūt prieku.
Netici, ka otrs cilvēks tevi mīl. Neņem no dzīves to, ko tā caur tavu partneri tev piedāvā. Vienmēr meklē un domā par slēptām domām, kas viņam varētu būt.
Cilvēku, kuru vēlies par savu partneri, mēģini iekarot. Tiklīdz tev tas izdevies - pamet viņu, jo kārtīgs cilvēks nebūtu ļāvies sevi iekarot.
Vienmēr turies pie atziņas, ka normāla, pareiza, atbilstoša ir tava pasaule, uzskati, uzvedība. Melīgi, kļūdaini, nepareizi, dumji ir citi cilvēki, tautas, valstis.
Ja, pārlasot šos 13 punktus, esi atpazinis savu rīcību vismaz 5 punktos, tad minimālā programma ”Kā kļūt neveiksminiekam ” ir jau izpildīta.
Ja tomēr esi izlēmis būt veiksmīgs, tad jāapbruņojas ar pacietību un vēlmi nepārtrauktai sevis izglītošanai. Atturies no iepriekšminētajos punktos minētās uzvedības un paradumiem.
Rakstu sastādījusi: Inguna Balgalve
Izmantoti materiāli no: Paul Watzlawick “Anleitung zum Unglucklichsein”
Kas ir Jin Shin Jyutsu (džin šin džitsu)?
Tās ir ļoti senas cilvēku zināšanas par to, kā harmonizēt savu iekšējo pasauli, palīdzēt sev un citiem. Jin Shin Jyutsu darbojas ar 26 enerģijas drošības slēdzenēm jeb laukumiem uz cilvēka ķermeņa, kas kopā ar enerģijas plūsmām nodrošina dzīvības norises ķermenī. Jin Shin Jyutsu māksla strādā ar dzīvības enerģiju, kas plūst pa dzīvu ķermeni noteiktā veidā un noteiktā musturī.
Katrā ķermeņa pusē ir 26 sfēriski plaukstas lieluma laukumi, kas, latviski tulkojot, ir enerģijas drošības slēdzenes. Ja mūsu enerģijas plūsma necirkulē harmoniski, noteiktā dzīvības ritmā, tad šīs drošības slēdzenes nobloķējas, aizdambējot vai palēninot enerģijas plūsmu. Kad dažādu ietekmju dēļ viena vai vairākas no šīm plūsmām tiek palēninātas vai aizsprostotas, seko stagnācija, kas var apgrūtināt atsevišķu orgānu, ķermeņa daļu un psiho-emocionālo procesu harmonisku darbību. Pieskaroties ar pirkstu galiem un plaukstām noteiktās kombinācijās pie šīm enerģijas slēdzenēm, laukumiem uz ķermeņa, var atjaunot līdzsvaru prātā, ķermenī un garīgajā uztverē, tā palīdzot optimālai veselībai un labklājībai. Šo vienkāršo mākslu, kas balstās uz dziļu izpratni par nepārtraukto mijiedarbību starp mūsu fizisko un garīgo esību, var pielietot, lai palīdzētu gan sev, gan citiem. Tā pilnveido mūsu atveseļošanas spējas, samazina stresa iedarbību un stimulē relaksāciju.
Jin Shin Jyutsu māksla ir pazīstama daudzās pasaules valstīs, kur to gan individuāli, gan arī privātajās praksēs un slimnīcās plaši izmanto kombinācijā ar moderno medicīnu. Tā ir vērtīgs papildinājums mūsdienu medicīnai un psihoterapijai. Veiktie pētījumi apstiprina šīs fiziofilozofijas harmonizējošo ietekmi uz cilvēka veselumu.
No kurienes nāk šī mācība jeb zināšanas?
Jin Shin Jyutsu mākslu, kas cilvēcei bijusi zināma jau vairāk nekā 700 gadu pirms mūsu ēras, pagājušā gadsimta sākumā Japānā atdzīvināja meistars Jiro Murai (1886-1961). Tālāk viņš šo fiziofilozofiju nodeva savai skolniecei Marijai Burmeisterei (Mary ino Burmeister (1918-2008), kura to atveda uz Rietumu pasauli. Pateicoties viņas sirds darbam, nu to ir apguvuši vairāk nekā 18 000 studentu - praktiķu visos kontinentos. Latvijā 21. gadsimta sākumā šo metodi ieviesa un iedzīvināja Inta Dzelme.
Inta Dzelme (1961–2011), Dr. phil. psiholoģijā. Kā Fulbright stipendiāte studējusi psiholoģiju doktorantūras programmā Union Institute & University, ASV, kur mācības Jin Shin Jyutsu fiziofilozofijā tika iekļautas holistisko terapiju praksē. 2003. gadā Inta Dzelme ieguva Jin Shin Jyutsu sertifikātu un tiesības praktizēt šo metodi. Inta bija psihoterapeite, kura praktizēja sistēmisko individuālo terapiju (Internal Family Systems Therapy), ko studējusi pie tās izveidotāja Ričarda Švarca (Richard Schwatrz) Čikāgā un krīzes terapiju, pielietojot Jin Shin Jyutsu fiziofilozofiju. Inta Dzelme ir dibinājusi Krīzes centru “Skalbes” un bijusi šī centra pirmā direktore.
Plašāka informācija atrodama: decembris2009/janvāris2010, Nr.21/Biznesa psiholoģija 71;72;73 lpp.
Vai Jin Shin Jyutsu ir ārstniecības metode, psihoterapija, filozofija vai dzīvesveids?
To sauc par fiziofilozofiju. Visur pasaulē šo virzienu pieskaita pie alternatīvās jeb holistiskās medicīnas. Visplašāk šis virziens ir izplatīts ASV un Vācijā. Šo metodi var praktizēt ne tikai ārsti vai psihologi, bet arī masāžas speciālisti. Tā ir daļa no viņu prakses un var būt kā papildus līdzeklis, strādājot savā konkrētajā pamatjomā.
Kas šajā metodē ir īpašs?
Šī ir metode, kuru katrs pats var izmantot sev vai saviem tuviniekiem. Būtiski ir tas, ka cilvēki, ja viņi grib pieņemt šo metodi kā daļu no savas dzīves, var apgūt šīs metodes pamatus, un tālākais ir viņu pašu rokās. Nav vienmēr jāiet pie speciālista, jo katrs pats var sev palīdzēt. Pozitīvais arī ir tas, ka cilvēks šo Jin Shin Jyutsu pašpalīdzību var praktizēt jebkurā vietā un laikā, atrodoties pat sabiedriskā vietā – braucot transportā, skatoties televizoru u.tml.
Cik būtisks ir ticības jautājums, ka Jin Shin Jyutsu tiešām palīdzēs, vai tomēr šī metode darbojas tīri fizioloģiski?
Jin Shin Jyutsu darbojas gan fizioloģiski, gan psihoemocionāli. Bet ticība, protams, palīdz. Jin Shin Jyutsu nelieto jēdzienu „meridiāni”, kā tas ir citās līdzīgās mācībās. Bet ideja, ka enerģija plūst caur ķermeni noteiktā virzienā, veidojot astotnieka formu, ir līdzīga. Tas nozīmē - ja sāpes jeb sastrēgums ir ķermeņa augšdaļā, tad, turot plaukstas noteiktās vietās zem vidukļa, enerģijai palīdz plūst lejup, un otrādi. Ja sāp kājas, bieži vien jātur enerģijas slēdzenes plecos vai uz kakla. Pēc šī principa arī var skaidrot, kāpēc, pieskaroties vienam ķermeņa punktam, var mazināt sāpes pavisam citā ķermeņa daļā.
Ja runā par ticības jautājumu, tad ļoti svarīgi ir ticēt jeb uzticēties pašā sākumā, lai vispār pamēģinātu šo metodi, lai izveidotos kontakts starp klientu un praktizētāju – tātad bieži vien pašam ar sevi. Pēc laika cilvēks jūt rezultātu, bet sākumā svarīgi uzticēties, lai nav tā, ka „es paturēju plaukstas 2 minūtes, man galva nepārstāja sāpēt, tas nav to vērts”. Nav tā, ka cilvēks atnāk uz vienu sesiju un pēc tās obligāti jūtas labāk. Var būt pat sliktāk, jo tiek aktivizētas lietas, kas pirms tam ir bijušas iestrēgušas prātā un ķermenī. Nevar gaidīt, ka ar vienu sesiju visas problēmas tiks atrisinātas, tā tas parasti nenotiek, kaut arī reizēm pat viena sesija var izmainīt daudz ko cilvēka dzīvē. Praktizējot vienkāršu pašpalīdzību, šī pieeja var kļūt par dzīves filozofiju. Cilvēks iemācās labāk atpazīt un saprast savas emocijas – gan dusmas, gan bailes - un spēj pats sevi ietekmēt, nomierināt. Šīs emocijas savukārt ir ļoti saistītas ar dažādu orgānu darbību, ar fizioloģiju.
Vai Jin Shin Jyutsu var palīdzēt cilvēkam, kurš vīlies medicīnā, kam ir nopietna saslimšana, bet tradicionālā medicīna palīdzēt nevar?
Te ir ļoti jāuzmanās no vārda „ārstēšana”. Ārstē sertificēts mediķis. Jin Shin Jyutsu ir cilvēka veselības harmonizēšana. Pielietojot Jin Shin Jyutsu metodi, var mazināt zāļu iedarbības dažādas blakus parādības, lai ātrāk un pilnīgāk izvadītu toksīnus no ķermeņa. Pēc šādiem seansiem uzlabojas ķermeņa šķidrumu un enerģijas cirkulācija, elpošana, pašsajūta, naktsmiegs, apetīte, pazūd nervozitāte, tādejādi, iespējams, var ātrāk atteikties no daļas ķīmisko zāļu. Mācoties daudz jāapgūst anatomija, fizioloģija, lai saprastu kas un kā notiek.
Ar Jin Shin Jyutsu var palīdzēt pēc jebkāda veida ķirurģiskas iejaukšanās. Brūču dzīšana, atveseļošanās process norit ātrāk, ir mazāk komplikāciju. Šī metode palīdz ķermenim vieglāk tikt galā ar piedzīvoto. Tradicionālā medicīna nerunā par enerģijas plūsmu ķermenī un par tās saistību ar sāpēm ķermenī. Stradiņa universitātē ir Integratīvās medicīnas virziens, kur Igors Kudrjavcevs un viņa kolēģi arī runā par līdzīgām lietām. Vācijā, netālu no Brēmenes, klīnikā ārsti homeopāti strādā, praktizējot Jin Shin Jyutsu mākslu. Līdzīga prakse un pētījumi šobrīd notiek arī ASV. Tradicionālā medicīna spēj ļoti veiksmīgi sadarboties ar Jin Shin Jyutsu, viena otru papildinot.
Vai ir tā, ka cilvēks atnāk ar kādām konkrētām fiziskām sāpēm, un pēc kāda laika viņa emocionālais stāvoklis mainās, viņš ir atbrīvojies no dusmām, vainas utt?
Jā, tajā ir sakarības. Cilvēks atbrīvojas no fiziskajām sāpēm, un arī kļūst brīvāks savā domāšanā, emocionalitātē, pieejā dzīvei, ir spējīgāks atbrīvoties no negatīvām domām, viņam vairs tik ļoti nesāp arī pagātnes nasta. Bet ir cilvēki, kuri atnāk divas trīs reizes un saka - nē, man tomēr labāk vajag tableti. Un tas ir dabīgi, katrs meklē kaut ko savu.
Vai šai filozofijai arī ir sava izpratne par to, ko un kā ir pareizi ēst?
Nē, tādas atsevišķas filozofijas nav, bet, protams, ka tam, ko, kāpēc un cik mēs ēdam, ir nozīme. Mēs katru dienu ar to, ko sevī uzņemam – gan ar ēdienu, gan domām, uzskatiem, attieksmi -, uzkrājam sevī dažādus impulsus - gan pozitīvus, gan negatīvus. Jin Shin Jyutsu mākslā vainīgā meklēšana nenotiek, vienmēr tiek meklēta cilvēka iekšējā harmonija un ceļš uz to.
Bet kaut kāds pamats jau ir tam, kāpēc enerģija visu laiku brīvi plūst, bet tad vienā brīdī aizsprostojas?
Jā, mūsu attieksme pret dzīvi ir tā, kas rada sastrēgumus. Lai mēs izdzīvotu, mums ir vajadzīgas rūpes un raizes, dusmas, bailes, sēras, spēja vietā un laikā pateikt - nē. Bet problēma rodas, ja mēs iestrēgstam kādā no šīm attieksmēm – sākam vainot kādu vai dusmoties uz visu pasauli, un tā palēnām tiek traucēta dzīvības enerģijas plūsma ķermenī.
Ja cilvēks, atnākot pie jums stāsta, cik briesmīgi ir tagad dzīvot krīzē, un cik valdība ir slikta, tad jūs jau varat izdarīt kādus secinājumus, kuru orgānu darbība, iespējams, ir traucēta?
Lielākoties šo attieksmju un smago jūtu pamats tomēr ir bailes, ka nepiepildīsies tas, ko es sagaidu. Tāpēc bieži vien ir saspringums plecos, kaklā, vai arī sāpes muguras lejasdaļā. Tad ar cilvēku var strādāt, harmonizējot nieru un urīnpūšļa plūsmu, vai atjaunot enerģiju, harmonizējot liesas plūsmu. Reizēm cilvēks pēc 50 minūšu seansa pieiet pie spoguļa un viņa seja ir izmainījusies. Arī tad, ja esi slims, ir svarīgi, kā tu izturies pret sevi un pasauli, vai tu savā dzīves plūdumā kādu vaino – pats sevi vai citus.
Pieskaršanās ir ļoti svarīga. Mēs par maz pieskaramies otram cilvēkam, īpaši jau vecam cilvēkam. Ja mēs vienkārši pieskartos, pat nezinot, kuras konkrētās enerģijas drošības slēdzenes aizskaram, tas jau būtu ļoti daudz. Nav iespējams pieskarties nepareizi, ja to dara ar cieņu un labestību. Sēžot blakus, tu uzliec roku cilvēkam uz pleca, ar to vien jau palīdzi atbrīvoties no sasprindzinājumiem, uzlabot imūno sistēmu, izelpot sakrājušās negācijas. Daudzi no mums tieši plecos nēsā emocijas un sajūtas, kuras mēs nelaižam vaļā. Uzliekot otram roku uz pleca, mēs palīdzam atbrīvot, atlaist šo saspringumu. Nevajag pat masēt, tikai pielikt roku, paturēt, un enerģija spirālveidīgi iet uz iekšu līdz kaulu smadzenēm un atpakaļ uz āru, un, ja tur ir kāda blokāde, tad tā tiek atbrīvota.
Vai tas ir saistīts ar siltumu, kas ir rokās?
Nē, tā ir elektromagnētiskā enerģija. Pieskaroties kādai vietai, tu ar savu roku tur it kā uzšķil mazu dzirkstelīti, aktivizējot cilvēka paša enerģiju. Šādas izmaiņas var sajust cilvēka pulsā. Pulss pirms un pēc seansa atšķiras. Sākumā pulss var būt nevienmērīgs, citreiz tas ir ļoti vājš, kaut kur dziļi, dziļi iekšā. Cilvēks ārēji ir bez spēka, bez krāsas sejā. Pēc seansa enerģija līdzsvarojas, un reizēm ir tā, ka pieceļoties reibst galva, cilvēks ir it kā citā pasaulē. Tad nav ieteicams uzreiz sēsties pie auto stūres, bet pastaigāt vai mierīgi pasēdēt. Liekas, ka nekas nenotiek, jo nav fizisku manipulāciju, ir tikai rokas pieskāriens ķermenim, bet ķermenī notiek izmaiņas. Reizēm cilvēks pēc smagiem pārdzīvojumiem ir apspiedis sevī emocijas pat ilgāku laiku, un seansa laikā tās tiek atbrīvotas caur izjūtām, elpu, ķermeņa reakcijām. Tādēļ reizēm tieši pēc seansa cilvēks var justies sliktāk, līdz viņš var atpūsties un labi izgulēties.
Kur var kaut ko vairāk uzzināt par Jin Shin Jyutsu mākslu?
Agrāk šī mācība tika nodota no skolotāja māceklim mutiski. Pirmās grāmatas, ko Marija Burmeistere sarakstīja Rietumu pasaulei, bija nevis mācību grāmatas, bet gan trīs pašpalīdzības grāmatas. Tagad ir dažas populārzinātniskas grāmatas angļu un vācu valodā, ir publikācijas, pētījumi. Tomēr apmācības visā pasaulē notiek pēc viena formāta - specifiskas mācību grāmatas tiek izsniegtas tikai tiem, kas šo mākslu praktiski apgūst. Par skolotājiem un par šo metodi var izlasīt internetā www.jsjinc.net. Latviešu valodā, diemžēl, nevienas grāmatas par to vēl nav, jo pašlaik ir salīdzinoši maz cilvēku, kuri to praktizē.
Autore: Inguna Balgalve, Jin Shin Jyutsu sertificēta praktiķe.